Tas nebiji tu… Tikai vārdi tavi.
Tas nebiji tu… Tikai vārdi tavi. Pie manis tie izkāpa no vēstules rindām, rāmi, izsvērti un pārliecinoši, deva cerību, solīja, bet tad nemanāmi kā lāstekas piesaulē izsīka… Arī vēlāk – ne jau tevi, bet balsi tavu es satiku. Tā atskrēja ar spirgtu vēsmu, uznesa līdz visaugstākajam padebesim, uztrallināja ar cīruļa balss vieglumu, nejautāja un neatbildēja, tikai – nez kur izgaisa, ziemeļa vējos aizsala… Tad negaidot iepazinu tavus smieklus. Gaiši un līksmi tie vilināja un apbūra, aizrāva trakā spīganu dejā, apreibināja neprātīgā karuselī, līdz kādā mirklī pazuda.
Un arī tas nebiji tu, tikai tavs smaids, kas toreiz glāstīja un aicināja, kam es noticēju un, visu pametusi, jau rīta agrumā tam pretim skrēju. Tikai tad es sapratu – tas nebiji tu… Tikai vējš, kas uzvirpuļoja un, trausliem ilgu zvaniem sanot, manas cerības sev līdz aiznesa…
Vai palika kas? Tikai vēja pieskāriens…
