Līdz šim nevienam nav izdevies noskaidrot, vai mīlestība izvēlējās Skaidrīti un Jēkabu Puķīšus vai Skaidrīte un Jēkabs – mīlestību, galvenais, ka viņi ir sastapušies tajā mīlestības starā, ko nav iespējams ne vārdos izsacīt, ne uzgleznot, ne izdziedāt.
Līdz šim nevienam nav izdevies noskaidrot, vai mīlestība izvēlējās Skaidrīti un Jēkabu Puķīšus vai Skaidrīte un Jēkabs – mīlestību, galvenais, ka viņi ir sastapušies tajā mīlestības starā, ko nav iespējams ne vārdos izsacīt, ne uzgleznot, ne izdziedāt. Tas izgaismojis viņu kopdzīves ceļu pusgadsimta garumā.
“Kad augustā svinējām zelta kāzas, viens otram devām solījumu būt kopā vēl desmit gadus, lai tad mūsu mīlestība atmirdzētu nevis zeltā, bet dimantā,” pēc tikšanās laikraksta “Dzirkstele” redakcijā atvadoties solīja Skaidrīte un Jēkabs no Kalnienas “Jaunzemjiem”.
“Acis viens uz otru metām tajā laikā, kad mācījāmies Gulbenes vakara vidusskolā, ko reizē arī pabeidzām. Jēkabs skolas solā iesēdās uzreiz pēc atgriešanās no dienesta Padomju Armijā. Abi bijām pārdzīvojuši arī neveiksmīgu katrs savu pirmo mīlestību. Nezinu, kā Jēkabs mani nolūkoja, bet es puišiem pēc pirmās vilšanās nepievērsu uzmanību, tikai manīju, ka Jēkabs garāmejot bieži atskatījās. Viņam bija skaistas zilas acis, kas viesa uzticību,” Skaidrīte ir galvenā runātāja, bet Jēkaba piekrišana teiktajam ir lūpu kaktiņos paslēpies kluss smaids.
“Ievēroju, ka Skaidrīte ir tāda pati vienkārša meitene kā es. Abi paralēli mācībām strādājām. Pirms tam es vienu gadu jau biju mācījies Urālos karaskolā, trīs gadus dienējis Baltkrievijā,” piebilst Jēkabs.
Iesaka puisi pieburt
“Viss notika ļoti ātri. Iespējams, to veicināja aukstās marta naktis, kuras pavadījām kopā, gatavojoties skolas eksāmeniem, tāpēc smejamies, ka esam tikušies martā, kad pūpoli zied. Es tolaik dzīvoju pie tantes, bet arvien biežāk ar Jēkabu runājām par to, ka vēlamies būt kopā. Sākām īrēt nelielu istabiņu mājā, kas vēl tagad atrodas uz Oskara Kalpaka (tolaik Sarkanarmijas iela) un Bišu ielas stūra. Jēkabam vienmēr saku, ka viņš pie manis ienāca iegātņos,” smejas Skaidrīte. “Nekā mums abiem toreiz nebija, tik vien kā uz bluķīšiem nolikts matracis gulēšanai, no kastēm pagatavots plaukts grāmatām, bet aiz tapetēm – blaktis. Citādi viss bija jauki.” Skaidrīte atminas arī to, kā saimniece, nejauši ievērojusi, ka Jēkabs uz ielas sarunājas ar kādu pazīstamu meiteni, tūlīt steigusi brīdināt, sakot, ka viņai nu gan vajadzētu jauno puisi, kas tā patīk arī citām, pieburt. “Zinu draudzenes, kas tā arī darīja, tomēr viņām ģimenes dzīve nevedās. Manas jūtas pret Jēkabu vadīja bezgala liela ticība viņam un mūsu mīlestība, tāpēc šāda veida puišu piesaistīšana radīja nepatiku,” Skaidrīte iekšēji nodrebinās.
Māsas kleitā un brāļa uzvalkā
Pēc kāda laika vidusskolā, kur Jēkabs sācis strādāt par saimniecības daļas vadītāju, abiem piedāvāts dzīvoklis.
“Dzīvojām kopā neprecējušies, uzskatot, ja tik ļoti mīlam viens otru, tad nav būtiska balta kleita un skaļi izrunāts solījums. Mēs klusībā katrs savā sirdī bijām devuši solījumu nekad nešķirties, tomēr skolas direktore bilda, ka mums vajadzētu reģistrēt laulību, lai nerādītu sliktu piemēru skolēniem,” stāsta Skaidrīte. Uz dzimtsarakstu nodaļu viņa aizgājusi kleitā, ko pati pirms tam uzšuvusi jaunākajai māsai, kas tolaik mācījusies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. “To biju darinājusi, mīlestības vadīta, tāpēc domāju, nekas slikts nevar būt,” piebilst Skaidrīte. “Man jau arī nebija pašam sava uzvalka mugurā, brālis aizdeva savējo,” papildina Jēkabs.
Pavisam nesen, pārlūkodami fotoalbumus un atceroties kopā aizvadītos gadus, Skaidrīte un Jēkabs atzinušies, ka visu mūžu bijuši uzticīgi tikai viens otram. “Šodien esam pateicīgi Dievam un vecākiem, ka viņi deva iespēju dzīvot skaistā pasaulē starp labiem cilvēkiem, kas mūs ir garīgi bagātinājuši un balstījuši grūtā brīdī,” saka Skaidrīte. Gan viņa, gan Jēkabs izauguši četru bērnu ģimenē, Jēkabam bijuši septiņi gadi, kad nomirusi māte.
Visu mūžu gaida viens otru
“Es visu mūžu esmu gaidījusi Jēkabu un gaidu vēl līdz šai dienai. Gaidīšana un ilgošanās pēc mīļa cilvēka man simtkārt atmaksājusies. Lai gaidītu, cilvēkiem nav jāatrodas tālu vienam no otra, var šķirt tikai istabas durvis, kuras tā gaidām atveramies,” prāto Skaidrīte. Viņa domā, ka vīri aiziet no labām sievām.
“Tagad domāju, ka neesmu bijusi Jēkabam laba sieva, jo desmit gadus strādāju divos darbos, vēlu pārnācu mājās, bet Jēkabs slauca gotiņu, auklēja bērnus. Neko nevarēja darīt, jo vajadzēja kaut ko nopelnīt. Vīram ir ļoti augsta pienākuma apziņa. Viņš arī varēja ilgāk kavēties ārpus mājas, bet tā nenotika. Izaudzinājām trīs lieliskus bērnus. Ir septiņi mazbērni. Sirds sāp, ka vajadzēja zaudēt vienu dēlu,” Skaidrīte ar pūlēm valda asaras.
Kāzu ceļojumā pēc 50 gadiem
Skaidrīte un Jēkabs apliecina, ka nav dzīvojuši pasaulei, bet viens otram, bērniem un mazbērniem, uzskatot viņus par savu lielāko bagātību. Arī naidu viens uz otru viņi nekad nav turējuši. “Varbūt kādreiz esmu Jēkabam kaut ko pārsteidzīgi pateikusi, jo mīlu atklātību. Varbūt tas nav labi, bet uzskatu, ja kaut kas sakrājas uz sirds, to vajag pateikt, nevis staigāt ar smagumu dvēselē,” domā Skaidrīte. “Nu kas tā diviem cilvēkiem būtu par dzīvi, ja dienām staigātu nesarunājušies,” papildina Jēkabs.
“Jaunzemju” saimnieki labprāt atceras, kā pirms 25 gadiem sudrabkāzu dienā abi atbraukuši uz Gulbeni, lai vēlreiz izstaigātu jaunības dienu takas, pasēdētu uz soliņa un atcerētos savas mīlestības sākumu. Tuvojoties zelta kāzu laikam, radinieki vēlējušies, lai Skaidrīte un Jēkabs rīko svinības un salaulājas Stāmerienas pareizticīgo baznīcā, bet tā nenotika.
“Laikam bijām pārāk tālu no Dieva atgājuši, tāpēc vajadzēja zaudēt vienu dēlu. Nekāda laulāšanās baznīcā nebija prātā, jo vecākiem nav nekā smagāka un traģiskāka, kā zaudēt savu bērnu,” saka Skaidrīte, bet Jēkabs mudina pastāstīt par abu pirmo kāzu ceļojumu, kurā viņi devušies pēc 50 gadiem.
“Mums sadāvināja naudu, par kuru aizbraucām kāzu ceļojumā uz Talsiem pie paziņām. Talsos izteicām domu, cik labi būtu, ja kādreiz varētu aizbraukt apskatīt Ventspili. Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, tā arī notika,” priecīgi stāsta Skaidrīte.
“Es biju iecerējis viņu kādreiz aizvest ceļojumā uz Urāliem, bet tagad saprotu, ka šis ceļojums mums laikam nebūs lemts,” nesteidzīgi saka Jēkabs.
“Bez mīlestības gan nedzīvojiet, jo mūžs aizsteidzas tik ātri, ka grūti tam noticēt!” atvadoties novēl Skaidrīte un Jēkabs.
Skaidrītes un Jēkaba ilgas kopdzīves recepte
Lai divi cilvēki nodzīvotu kopā 50 gadus, ir vajadzīga uzticība, ticība, pieticība, pacietība, piedošana, sapratne, bezgala skaistā Dieva pasaulīte, visa dzīvā radība, labestīgi ļaudis, vislielākais mīlestības brīnums – bērni – mūsu mūža turpinājums, mīlestība, kas nekad nebeidzas, sekss, ko mēs saucam par mīlestības augstāko dziesmu, kas cilvēku pāri dzīves ikdienībai paceļ debesīs un mūžībā.
Sieva vīram – gan kā sieva, gan mīļākā. Vīrs sievai – gan kā vīrs, gan mīļākais. Visu mūžu ir jāziedojas otram, jāilgojas pēc otra, jāgaida un jāpriecājas ne vien par tuvības brīžiem, bet arī par dvēseļu saplūšanu un garīgo tuvību.
Vienmēr ir jātic labajam un jāpateicas Dievam un vecākiem, kas mācījuši labus tikumus, kam ģimene ir bijusi augstākā dzīves vērtība.
