Ne īsti pieaugušais un vairs ne bērns – pusaudzis! Tā dažos vārdos var raksturot vecumposmu, ko pavada daudz spilgtu un brīžam kliedzošu iezīmju, kas dažam labam pieaugušajam liek ieplest acis sašutumā un neizpratnē. Tomēr “padsmitnieki” ir tādi – dažkārt izaicinoši sevis un savas vietas meklētāji –, kas no «lielajiem» prasa ļoti noteiktu un īpašu attieksmi. Tur nedrīkst pietrūkt robežu, cieņas un uzticības, norāda psiholoģe Baiba Blomniece-Jurāne, kas vairāk par teoriju šoreiz vēlas uzsvērt darbā ar jauniešiem personīgi novēroto.
Kopīgais ar trīsgadnieku
Lai cik jocīgi pirmajā brīdī šķistu, pusaudzi emocionālo vajadzību izpausmēs salīdzina ar trīsgadnieku. «Viņiem ir tāda pat «es» krīze (es esmu, man pieder, man ir taisnība), kas liek cīnīties ar vecākiem. Tīnis arī cīnās par savu varu, piederības sajūtu un vietu sabiedrībā, jo jūtas pieaudzis un vēlas, lai viņu novērtē. Tajā pašā laikā “padsmitniekam” nepieciešams atbalsts un ļoti tuvas, uzticības pilnas attiecības ar pieaugušajiem. Pusaudzim tāpat kā trīs gadus vecam bērnam vajag, lai viņam ieskatās acīs, noglāsta galvu un paņem klēpī, pat ja viņš savos 16 gados pārkāpis robežas un izdarījis ko ļoti sliktu. Mēs bieži to aizmirstam, jo tīnis izskatās pieaudzis, un vēlamies tikai nosodīt un prasīt no viņa,» atzīst Baiba, norādīdama – ja klibo “padsmitnieka” attiecības ar pieaugušo, viņa «es» izpaušana var izvērsties destruktīvā rīcībā ar vēlmi atriebties.
Mazo un lielo bērnu saista arī tendence riskēt un pārkāpt noteikumus, jo viņi abi vēlas būt patstāvīgi, bet pilnībā vēl nespēj. Tīnim šī vajadzība ir ļoti izteikta, tāpēc nereti pusaudži iesaistās apšaubāmās un negatīvās lietās. «Viņi grib izjust pieaugušā dzīvi, ka “kontrolēju es, nevis mani”, sajust risku līdz pat tā galējai robežai, kā arī atrast savu piederību vai vienkārši izmēģināt,» turpina B.Blomniece-Jurāne.
Cīņā zaudēsim
Daudziem pusaudžiem «es» krīze paiet ļoti mierīgi un nemanāmi, citiem uzplaiksnī vien atsevišķi dusmu brīži, tomēr daži tīņi liek savām mammām un tētiem ne pa jokam trūkties. «Šiem vecākiem ir ļoti grūti. Padsmitnieks īpaši mūsu laikos izskatās emocionāli nobriedis, pieaugušais nereti no viņa ļoti daudz prasa, aizmirstot, ka jādod pretī liels sirds siltums,» pārliecināta Baiba, norādīdama , ka pret tīni jāizturas ar cieņu, jo cīņa neko nedos. Mēs, pieaugušie, tajā zaudēsim, jo “padsmitnieks” savu «nē» spēs pateikt ilgāk nekā mēs «jā»! Bet, kad būsim zaudējuši, vēlēsimies atriebties, tā ieejot apburtā aplī, no kura izkļūt ir ļoti grūti. Tāpēc pieaugušajiem jāiemācās nodurt galvu, ar cieņu pieņemt situāciju un būt atvērtiem dialogam, kurā pusaudzis var brīvi paust savas domas, pat ja tās ir pretrunā ar pieaugušā uzskatiem. “Padsmitniekam” jājūtas droši, ka lielie viņā klausīsies,» teic B.Blomniece-Jurāne.
Veselīga attīstība
Labas attiecības ar pusaudzi, kā arī pilnvērtīga padsmitnieka emocionālā attīstība, kas ļautu viņam pieņemt adekvātus lēmumus un izdarīt atbildīgas izvēles, nerodas vienā dienā. «Veselīga attīstība ietver sevī disciplīnu, to, ka bērns jau no mazām dienām netiek apspiests, izlutināts vai kontrolēts, sevis pazīšanu un savu vajadzību apzināšanos. Pretējā gadījumā meklējam un visu ko mēģinām,» stāsta Baiba, piebilstot, ka sava ceļa meklēšana daudziem pusaudžiem ir ļoti raksturīga. Pieaugušais var palīdzēt ar savu atbalstu – arī atļaujot kļūdīties! «Tas ir grūti, īpaši mūsu sabiedrībā, kas esam pieraduši savus bērnus turēt paspārnē līdz 20, 25 gadu vecumam. Ar tīni dažkārt apejamies kā ar trīsgadnieku – ja viņam izkrīt krūzīte, mēs to ķeram, neļaujot saplīst. Bet jāļauj, lai saprastu, ko tas nozīmē, un tad ar cieņu jāpaskaidro, nevis – es takš tev teicu!» pauž B.Blomniece-Jurāne, būdama pārliecināta – ja tīnis līdz šim attīstījies emocionāli veselīgi, vēl pirms lēmuma pieņemšanas viņš spēs uzņemties atbildību un izvērtēt visus plusus un mīnusus, lai saprastu, kas viņam izdevīgi.
Meklē piederību
Pusaudža lielās izvēles un meklējuma ceļā pieaugušajiem vajadzētu uzņemties nevis diktatora un pavēlnieka, bet gida lomu, iedrošinot tīni, piemēram, iesaistīties dažādos interešu izglītības pulciņos. «Jaunietim arī ļoti svarīgi atrast savu piederības apziņu. Pat ja viņš iesaistījies sliktā grupā, caur interesēm tīni var aizvirzīt uz pozitīvu grupu, bet jāvada ar cieņu un diskusiju ceļā, iegūstot pusaudža uzticību, nevis pakļaujot. Šī robeža ir ļoti smalka,» atzīst Baiba, norādot, ka tikpat trausls līdzsvars jāievēro, disciplinējot pusaudzi. Nav šaubu, ka tīnim nepieciešami noteikumi (sava «sēta»), bet kādu sodu viņš saņem, tos pārkāpjot? Metodes var būt dažādas, piemēram, «ekstru» noliegšana. Speciāliste novēl “padsmitnieka” vecākiem pacietību, mieru, lēnprātību, atvērtību kopā diskutēt un ticēt, ka pusaudzis kopā ar pieaugušajiem spēj atrisināt savas problēmas
Enerģijas pārpilns laiks
Andrejs (32), spridzināšanas speciālists: – Savus pusaudža gadus, kas sākās īsi pirms «perestroikas», atceros kā laiku, kad valdīja kas līdzīgs enerģijas pārpilnībai. Toreiz būtiskākais bija skraidīt pa pagalmu, spēlēt futbolu, paslēpes un kariņu, braukt ar velosipēdu, kāpt kokos un darīt tamlīdzīgas lietas. Netrūka arī nedarbu un kaut kā no aizliegtā – bija gan jāpablēņojas ar sērkociņiem, gan jāpamēģina cigarete, ko bērnības draugs pamanījās nočiept tēvam, turklāt tolaik tas bija jādara ļoti piesardzīgi, nevis kā tagad, kad katrs sīcis ar smēķi zobos var mierīgi staigāt pa ielu, un visi nez kāpēc to uztver kā normālu parādību. Tolaik pusaudžiem nebija tik aktuālas tās problēmas, kas nāca vēlāk, – narkotikas un alkohols (tiesa, ar retiem izņēmumiem), līdz ar to niekošanās ar «dūmkociņiem» salīdzinoši tāds sīkums vien bija.
Piekrītu, ka tīneidžeru vecums ir laiks, kad iekšēji nostrādā kaut kāds mistisks protesta faktors, kad ir vēlēšanās nostāties pret puspasauli. Ja tiek piekodināts noteiktā laikā būt mājās, tiks darīts viss, lai šis termiņš nobīdītos vismaz par stundu – kāds prieks doties mājās laikā, kad liela daļa pagalma draugu tikai nāk laukā? Ja kaimiņu tantiņas, logus atrāvušas, vaļā mutēm bļauj: «Puikas, nekāpiet kokos, nelauziet zarus!», tad tas būs kā dubults pamudinājums demonstratīvi sēdēt kokā (bet nelaužot zarus!), līdz kliedzošajiem tantukiem rīkles sausas. Cik atceros, tolaik skolā īpašu problēmu nebija, nekādos konfliktos neiesaistījos, līdz kādam brīdim arī sekmes mācībās bija labas, tad apnika, un pret skolas lietām iestājās pilnīgs «pofigs». Pamatskolā konfliktu ar skolotājiem gan nebija, tie nāca dažus gadus vēlāk, kad pienāca personības veidošanās nākamā, agresīvākā fāze…
Ap to laiku bija sākusies dziesmotā revolūcija, un, lai arī tad vēl ne es pats, ne vienaudži īsti nesaprata notiekošā nozīmi, pozitīvi, ka jau tajā vecumā nopietni aizrāva mūzika, kas toreiz bija piesātināta ar patriotisma vēsmām un kaut ko līdzīgu jauna ceļa sākumam. Vērojot šodienas pusaudžus, šķiet neticami, ka toreiz bijām pārņemti ar tādām domām. Vai tālaika vīzija piepildījās? Nē! Izrādījās, ka mūsu zemē ir pārāk daudz savtīgu maitu. Ko līdzīgu, tikai citā leksikā reiz mums sacīja arī skolotāja, un diemžēl viņai bija taisnība.
