1925.gada Ziemsvētku vakarā Tirzmaliete raksta apcerīgu apkopojumu par savu līdzšinējo literāro darbību. Vēstules oriģināls saglabājies Misiņa bibliotēkas fondā, sarakstes mapē ar Alfrēdu Gobu (inv. nr. Rk.6863, mape nr. 34). Domājams, šī sarakste tapusi, gatavojoties rakstnieces 50 gadu jubilejai 1926.gadā, kā arī atskatoties uz A.Gobas publikāciju „Tirzmaliete (Divdesmit piecu gadu literāriskās darbības piemiņai)” žurnālā „Latvju Grāmata” 1924.gada decembrī.
Tirzmalietes rakstītais ir tik personīgs, pārdomāts, izjusts, izteiksmīgs un aicinošs, ka publicēts neprasa komentārus.
Tirzmalietes vēstule Alfrēdam Gobam (?) 1925.gada 24.decembrī:
„Lejasciemā 1925.gada Ziemassvētku vakarā
– Esmu saskaitījusi savus drukātos stāstus, un viņu ir – sešdesmit. Varbūt ir vēl kāds, bet vairāk man nav piezīmēti un nevaru atminēt. Es domāju, ka mani labākie stāsti ir: ”Bez saulītes” – „Kā ogles dziest” – „Kā sirdis silst” – „Sieva” – „Mīlestība” – „Zirga asaras” – „Kad sirds sāp” – „Mazais rudzu mērs” – „Bēdu ļaudis” – „Zaglis” – „Caurais elkonīts” – „Atstātā” – „Vientiesīgas sirdis” – “Zem dzimtenes debesīm” – „Uz kuru pusi”… Es rakstīju, kad sirds bija pilna. To skaistumu, kuru es dvēselē izjutu, es gribēju sniegt tiem, kam sāpes. Es gribēju runāt ar tiem, kas vakaros gura no dienas nastas, un ar tiem, kas skuma, savus mīļos pavadījuši smiltainē. Tiem es gribēju teikt, ka ir kaut kas garīgi paliekošs, ilgāks un skaistāks, kā zemes likten’s… Manu drukāto dzeju ir sakrājies – divi simti. Vai kāds ir sapratis un vērtējis manus darbus? – Divi kritiķi ir atklātībā runājuši par maniem darbiem: Andrejs Upīts un Alfrēds Goba. Ko viņi teikuši, es neatkārtošu. Manos darbos tik daudz no mana garīgi īstā un patiesā, ka es pati tos nespēju noliegt un strīpot kā sava mūža kļūdu. – Piezīmēšu tik, ka, manus divus stāstus kritizēdams, Gobas kungs ir maldījies. „Zem sveša pajumta” ir izdomājums, bet „Kas vainīgs” – īsts, kā fotografēts, no dzīves ņemts un arī dēla tips tur nav izdomāts, bet tikai attēlots. Andrejs Upīts patiesībā manus darbus nemaz nav kritizējis, tikai nesaudzīgi un bez žēlastības nicinājis. – Bet man kā rakstniecei ir arī rakstītas vēstules no personīgi svešiem cilvēkiem, kuras mani lieliski ir priecinājušas. Ir tomēr sirdis, kas savās sāpēs no maniem rakstiem ir smēlušās kā no avota… Mana mūža pūliņi un darbi nav bijuši velti. Īstus un patiesus vārdus par mani ir arī pieminējis Zeiferts savā vēsturē. – Tas jau saprotams, ka man kā bāreņu un grūtdieņu rakstniecei ir arī pašai bāreņa mūžs, palikt neatzītai un neievērotai nomalītē. Bet par to nekas. Zvaigznes mirdz visskaidrāk(i) tiem, kam sāpes. – Kad priekš daudz gadiem mākslinieki izdeva mākslas žurnālu „Svari”, tad viens mākslinieks redaktors lūdza mani līdzi strādāt pie šā kultūrvēsturiskā izdevuma. „Tikai neparakstāties ar Tirzmalietes vārdu,” viņš rakstīja, „jo Tirzmalietes darbus mēs nevaram izlietot.” Sūtīju savus rakstus „Svariem” ar Andras parakstu. Nodrukāja ar atzinību. Kad „Jaunajai Dienas Lapai” sūtīju savus darbus ar Tirzmalietes parakstu, tad viņi manus darbus iemeta papīru kurvī, bet, kad parakstījos ar Andras parakstu, tad izlietoja. Es domāju, ka man vēl būs uzglabājusies vēstule no „Jaunās Dienas Lapas” redakcijas, kurā mani kā M.Dzelzskalna kungu lieliski uzslavēja un uzteica manu talantu. Ar Margotas un Andras parakstiem tiku sūtījusi savus dzejoļus arī „Jaunajām Latviešu Avīzēm” un „Stariem”. Kamdēļ Tirzmalieti tik ļoti ienīda, to es vēl arī tagad skaidri nesaprotu. – Manas drukātās lugas ir divas, bet drīzi iznāks Rauskas izdevniecībā vēl divas: „Kad sirds balss runā” un „Pa mēneša tekām”, tad būs četras. – Tagad es sakopoju savas dzejas divos krājumos – „Aizmirsta sirds” no 1899. līdz 1912.gadam un „Zvaigžņu mirdzumā” no 1912. līdz 1926.gadam. Mirušais rakstnieks Kārstenis pārtulkoja dažas manas dzejas arī krievu valodā. Viņš tās aizsūtīja krievu rakstniekam Brūsovam, un tas bija solījies viņas kādā krievu žurnālā nodrukāt. – Kāds autors reiz bij’ rakstījis „Latvijā” par savu ceļojumu Cēsīs pie Poruka kapa un bija tur jūsmojis un skaitījis manu dzeju „Nu ar Dievu māmuļiņa, tālu manim iet”. Es runāju ar paziņām un teicu, ka tam cilvēkam ir misējies, jo viņš ir pārdomājis manu dzejoli par Poruka dzeju. Tad man kāds paskaidroja, ka tas dzejol’s esot drukāts uz kartiņas zem Poruka ģīmetnes un viņam esot arī meldija komponēta. Es nezinu, vai tas ir tiesa. Es visu Poruka sakopoto dzeju neesmu lasījusi. Tas būtu ļoti nepatīkami, ja šis mans dzejol’s būtu pievienots Poruka krājumā. – Man ir iesākts kāds lielāks darbs: „Pirms saules lēkta”, kur pēc iespējas attēloju notikumus pirms Latvijas tapšanas, bet es nezinu, kad es to spēšu veikt. Mans liktenis ir arvienu veikt papriekšu dienišķos dzīves darbus, un rakstniecībai atliek tikai brītiņi. Varētu pa naktīm rakstīt, bet tad rītos sāp galva un nav neviena, kas ietu manā solī, kas noraktu pagalmā sniegu, lai sniegputen’s mūs abus ar manu slimo veco tēvu neaizputina mūsu mājiņā. – Mans mūža darbs laikam paliks tikai pusē padarīts, jo es nespēšu savus stāstus sakopot vienā krājumā. Tur viņi guļ, laikrakstos, žurnālos un kalendāros, mani darbi, uzrakstīti kādreiz ar tik daudz ticības un prieka dvēselē. Varbūt viņi ar laiku pazudīs, jo man nav tādas dzīves gudrības, lai es spētu materiāli celties un paceltu arī savus rakstus. Bet man tomēr dvēselē paliek vēl ticība, ka cilvēka gaišā doma nepazūd zemes iznīcībā. – Mainās gadi, mainās likteņi, mainās vērtības un vērtētāji, bet gars ir nemirstīgs un neiznīcīgs, paliek arī viss, ko mēs darām garā un patiesībā. Tirzmaliete.”
Aicinot pienācīgi novērtēt (laikmeta un laikabiedru kontekstā) un aptveroši apkopot Tirzmalietes literāro devumu,
Normunds Treijs
