Andris Apinītis un Sarmis Mednis 1990.gada 4.maijā tāpat kā vēl 136 Augstākās Padomes deputāti ar savu balsojumu apliecināja, ka iestājas par brīvu un neatkarīgu Latviju.
“Liktenis mums ir bijis labvēlīgs,” par sevi un savu ģimeni saka “SEB bankas” Gulbenes filiāles vadītājs Andris Apinītis. Kopā ar dzīvesbiedri Velgu, kas šodien ir Gulbenes novada domes vecākā ekonomiste, abi uzaudzinājuši un izskolojuši trīs meitas, sagaidījuši pasaulē nākam trīs mazdēlus. Ir sveiki, veseli, brīvā Latvijā un saimnieki savās dzimtajās mājās Gaujmalā.
Zina, ko nozīmē krīze
Dzīvesbiedros nav ne miņas no salkanas apmierinātības, kliņģeri no gaisa nekad nav krituši. Arī viņiem krīze sāpīgi darījusi pāri. “Mūsu bērnus un znotus šajos laikos pa brīdim ir skāris bezdarbs. Ja visi kopā metamies palīdzēt, tad kaut kā to krīzi var pārvarēt. Kādam ir arī bijušas domas, ka jābrauc peļņā uz ārzemēm. Es kategoriski iebildu. Esmu pret! Ja ir ģimene, tad ir jābūt visiem kopā,” saka ģimenes galva.
Andris spriež, kāpēc šodien cilvēkiem dzīve Latvijā liekas tik smaga. Vai tas ir pamatoti? “Mēs visi, tajā skaitā arī es, bijām cerējuši, ka atjaunotajā brīvvalstī desmit gadu laikā visu sakārtosim Eiropas līmenī. Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, tomēr tā nenotika, bet mēs izbaudījām, ka algas katru gadu palielinās par 30 procentiem. Likās, ka tam tā jābūt, ka tas notiek it kā pats no sevis, gandrīz vai bez mūsu piepūles. Domāju, ka tās ilūzijas bija par daudz lielas. Tāpēc tagad liekas, ka ir tāds šausmu kritiens,” viņš prāto.
Dzīvesbiedre Velga piebilst, ka viņu ģimenē gan nekad nav varējuši turēt rokas klēpī saliktas un paļauties uz brīnumiem. Mājās bija trīs bērni. Vienmēr nācās rēķināt, strādāt, domāt. Viņai vēl labi atmiņā bija palikuši padomju laiki ar pārtikas taloniem, deficītu. “Vēl tagad man mājās stāv veļas ziepes, kas toreiz pirktas par taloniem,” viņa ir taupīga namamāte. Toreiz glāba tas, ka Ilzenes pagasts, kurā dzīvoja ģimene, bija pavisam tuvu Igaunijai. Brauca pēc desas uz turieni, kā arī cītīgi strādāja savā piemājas saimniecībā. To ģimene turēja vēl arī pirmajos brīvvalsts gados, kad Andrim pēc deputātu gaitu beigšanas Augstākajā Padomē vienu laiku nebija darba.
“Atceros, ka vēl domāju, vai turpināt iet politikā, bet reiz, kad svētdienā atkal posos ceļā uz Rīgu, četrus gadus vecā meita Liene jautāja: “Kad tētis atkal atbrauks ciemos pie mums?” Ar to man pietika. Sapratu, ka vai nu visai ģimenei ir jāpārceļas uz galvaspilsētu, vai arī man no kaut kā jāatsakās. Bet mēs nekad neesam bijuši un neesam bruģa cilvēki,” saka Andris. Velga piebalso: “Mēs esam laucinieki.”
Un tā līdz 1993.gada vidum Apinīšu ģimene turēja un audzēja četras govis, tikpat teļu, arī cūkas, vistas un zosis. “Bijām spiesti tā darīt, lai ģimenei būtu iztikšana,” saka Andris.
Kad viņš saņēmis piedāvājumu strādāt bankā un kad sieva sākusi darba gaitas skolā, Andris mājlopus furgonā aizvedis un atdevis švāģerim, kuram bija lielsaimniecība. Sākās dzīvē cits posms. Pirmā Andra alga bankā bija 120 lati. Toreiz tas licies pietiekami daudz. Tagad varbūt liekas, kaut valsts un tās iedzīvotāji šādu pieticību būtu saglabājuši visus turpmākos gadus līdz šodienai.
Tālaika bildēs jaunāks…
Andris smej, ka pirms 20 gadiem bijis jaunāks un smukāks. “Laiks ir gājis krietni uz priekšu, gadi ir darījuši savu,” viņš saka. Atceras, ka 1990.gada 4.maijā ne mirkli nav šaubījies, ka deputāti nobalsos par Neatkarības deklarāciju. Arī baiļu neesot bijis itin nemaz. Nobalsoja arī! “Par” bija 138 cilvēki, kaut pieticis būtu ar 134. Lai arī “Interfronte” centusies procesu bremzēt. Tas neko nelīdzējis. Andris atceras tās sajūtas – ārā bija cilvēku pilns. Tauta gaidīja. “Pēc balsošanas aizgājām uz krastmalu. Pēc tam ar kolēģi Ivaru no Alūksnes devāmies mājās, braucām satiksmes autobusā. Kaut kur pie Raunas autobuss salūza. Un tad līdz Līzespastam braucām nostopētā smagajā mašīnā. Tad tur man bija atbraukuši pretī,” atceras Andris.
Velga tajā dienā bija darbā. Viņas sirds bijusi mierīga. Notiekošo komentējusi televīzija, radio. Ne tā, kā trauksmainajā 1991.gadā. Tad informācijas laukos trūcis. “Mobilo telefonu tolaik nebija un janvārī parastie arī nedarbojās,” atceras Velga. Bet Andris nebija no tiem, kas tādā brīdī galvu smiltīs slēps. “Bijām mežā svētdien nostrādājuši. Mājās skatījāmies televizoru un sapratām, ka Rīgā kaut kas iet vaļā. Pusvārdā apraujas. Teicu, ka nevaru mājās sēdēt. Sēdos atomobilī un pa pusotru stundu biju Rīgā.” Tad gan bijusi sajūta, ka viss var beigties traģiski. Savā ziņā interesants laiks toreiz bijis arī tāpēc, ka politikā nācies sīvi mačoties ar “interfrontiešiem”.
“Bija vērts!” par savu darbošanos Latvijas Augstākajā Padomē pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tagad saka Andris. Par to viņš domā katru gadu 4.maijā. Pērn šo svētku dienu esot svinējuši kopā ar bērniem, Rīgā ieturot kopīgas svētku pusdienas. Šogad lielā svinēšana būs 5.maijā, kad Apinīšu ģimenes māju apkārtnē tiks atklāta pļavu golfa sezona, sabrauks radi, draugi, paziņas.
Jau 20 gadus lejasciemietis Sarmis Mednis 4.maijā pie mājas Miera ielā 11 mastā uzvelk brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. To viņš darīs šogad pirms došanās uz svinīgo pasākumu Rīgā. Šī diena viņa ģimenē ir un vienmēr paliks no atmiņām nedzēšami svētki.
Sapratām – pārmaiņām jānotiek
“Ne tikai es, bet visi, kas līdz ar mani balsoja par brīvu Latviju, atzīst, ka 4.maijs ir dzīvē nozīmīgākais notikums. Uz to man kā savulaik aktīvam un centīgam komunistam bija jānoiet garš un ilgstošs ceļš. Es pat sāku strādāt lauku brigādē, lai celtu komunismu, bet ar laiku sapratu, ka valstī daudz kas nenotiek tā, kā vajadzētu, tāpēc divus gadus pirms 4.maija vēsturiskā notikuma Lejasciemā sasaucu pirmo Latvijas Tautas frontes sanāksmi un 20 cilvēku grupa izveidojām nodaļu. Pamazām mūsu skaits pieauga līdz 60 cilvēkiem. Mums visiem bija skaidrs, kādā valstī gribam dzīvot un strādāt,” saka S.Mednis un jūtas gandarīts, ka arī meita Astra tolaik, strādājot par brigadieri, sekojusi tēva pēdās un iestājusies Latvijas Tautas frontē, bet meita Līga, S.Mednim pildot Augstākās Padomes deputāta pienākumus, bijusi viņa palīdze, par to saņemot 5 rubļus mēnesī. Savukārt dzīvesbiedre Inta nodibinājusi Tautas frontes atbalsta grupu Lejasciema vidusskolā. “Ģimenē visi bijām aktīvisti, jo sapratām, ka ir vajadzīgas pārmaiņas,” domīgi saka Sarmis.
Bijām gatavi uz visu
“Es tolaik dzīvoju un mācījos Rīgā. Atceros pirmās aktivitātes pie Brīvības pieminekļa 1988.gadā un pirmos masu mītiņus 14.jūnijā, kad uz cilvēkiem tika virzītas ūdens strūklas. Atceros, ar kādu iekšēju pacēlumu klausījos ”Čikāgas piecīšu“ uzstāšanos. Varbūt tas bija jaunības dullums, bet mums notiekošais tolaik šķita kā interesanta avantūra. Arī man gribējās būt iekšā visos notikumos, bet toreiz nelikās, ka viss izvērtīsies tik nozīmīgi. Pat 1991.gada augusta puča laikā vēl nešķita, ka izdosies nosargāt Latvijas neatkarību,” atceras Līga. Astra, atsaucot atmiņā vēsturisko laiku, atzīst, ka arī viņai tāpat kā visiem bijušas bažas par to, kas tik viss var notikt, ja neizdosies nosargāt valsts neatkarību. “Pirmo reizi ”de jure” par Latvijas Republikas valstisko statusu balsojām 4.maijā, bet otrreiz “de facto” – 21.augustā, kad desmit minūšu laikā likums tika pieņemts, jo Doma laukumā jau bija sabraukušas “omoniešu” automašīnas. Ja pirmais balsojums bija svētki, tad otrais – valstiski svarīgs,” saka Sarmis.
Līga atceras, ka bēniņos bija sakravāta soma ar visu nepieciešamo un dokumentiem, ja nu gadījumā aktīvistus izved. Sarmis puča laikā katru nakti pārlaidis citā vietā, bet līdzi vienmēr bijis čemodāns ar siltām zeķēm, bārdas skujamo un citu visvairāk nepieciešamo. “Taču kopumā jau šī revolūcija bija mierīga,” piebilst Sarmis.
Ir vajadzīgs cilvēka mūžs
Sarmis domā, ka pēc neatkarības atgūšanas parāk radikāli bijuši centieni ieviest kapitālismu. Lai ieviestu jaunu iekārtu un pie tās pierastu, ir vajadzīgs cilvēka mūžs. “Visi bija gatavi zemniekot, bet ne katrs zināja, kā to darīt, jo kolhoza laikā cilvēki bija pieraduši saņemt norādes “no augšas”. Laukos vīrieši vairumā gadījumu vēl tagad nav atjēgušies. Tad, kad viņus komandē, tad viņi strādā. Arī šodien viņi īpaši darbu nemeklē. Tāpēc, ka gribējām visu sasniegt pārāk ātri, iekritām. Visu likvidējām, ņēmām no bankām naudu, pirkām un pārdevām, tagad pircēji ir nonākuši parādos,” spriež S.Mednis. Viņam tāpat kā pārējiem ģimenes locekļiem sāp sirds par to, ka sabiedrība arvien vairāk dalās bagātajos un nabadzīgajos.
Jābūt lepniem par Latviju
“Man bija grūti noticēt tam, ko savulaik par Ulmaņlaikiem stāstīja vecmamma. Tagad bērniem mūsu stāstītais par padomju laikiem ir kā brīnums. Esmu priecīga, ka piedzīvoju dažādus laikus. Tā ir kā dāvana, kas nav dota mūsu jauniešiem. Esmu saviem bērniem stāstījusi par tukšajiem veikaliem un garajām rindām. Toreiz bija grūti, bet šodien ir citādas grūtības,” saka Līga. Astra uzskata, ka Latvijas vēsturi uzskatāmi atklāj filma “Likteņa līdumnieki”, ko viņas meitas noskatījušās vairākas reizes.
Uz jautājumu par neatkarīgās Latvijas nākotni Līga saka, ka bail ir no tā, ka spējīgākie un gudrākie cilvēki no Latvijas aizbrauks un neatgriezīsies. “Nevajag daudz naudas un citu materiālo vērtību un iespēju, bet gribas, lai cilvēki dzīvotu viņu cienīgu dzīvi, nevis dienu no dienas cīnītos par izdzīvošanu! Lai tad, kad kaut kur izskan Latvijas vārds, tas nebūtu ar kauna un negatīvisma pieskaņu! Lai mēs varētu ar šo vārdu lepoties!” novēl Līga. Inta vēl latviešiem iecietību, savstarpējo palīdzību un sapratni citam pret citu. “Visvairāk mums valstī pietrūkst godaprāta,” saka Inta. Astra jaunajai paaudzei vēl būt taupīgākai un pieticīgākai.
“Latvijas neatkarība nav militāri apdraudēta, tomēr es ļoti vēlētos, lai nezustu latviešu valoda, lai Latvija saglabātu savu neatkarību un kultūru. Jaunie to varbūt neapzinās, bet es uzskatu, ka pirms 20 gadiem ir izcīnīta liela uzvara,” saka Sarmis.
