Studijā “Sagša” divus gadus Valentīna Brūniņa, Biruta Višņakova un Olga Osipova lolojušas ideju un ieceri izveidot karogu Gulbenes katoļu baznīcai.
Studijā “Sagša” divus gadus Valentīna Brūniņa, Biruta Višņakova un Olga Osipova lolojušas ideju un ieceri izveidot karogu Gulbenes katoļu baznīcai. Tā kā baznīca veltīta Vissvētākā Sakramenta godam, arī karogā klājdūrienos izšūta Vissvētākā Sakramenta simbolika.
“Ar mākslas darbu ir nedaudz savādi. Galvā rodas iecere, sajūti, ka vēlies radīt kaut ko skaistu. Bet doma vēl miglaina. Tikai tad, kad domās esi savu mākslas darbu redzējis, var sākt strādāt ar materiālu. Un arī tad ne vienmēr iznāk tā, kā gribēts,” saka studijas “Sagša” vadītāja Biruta Višņakova.
Viņa atzīst, ka veidojot mākslas darbu, ir jābūt noskaņojumam. “Nemaz nevar pateikt, vai darbs dod noskaņojumu vai mākslinieks darbam. Olga Osipova jau kopš aprīļa šuj karogu, un viņa katru dienu to dara no laba prāta. Nebija nevienas dienas, kad viņa to darījusi, pienākuma dzīta,” saka B. Višņakova.
Viņa stāsta, ka karoga noformējumu izlolojusi Valentīna Brūniņa. “Skatījāmies žurnālus, vērtējām, kas ir labāks. Ja baznīca veltīta Svētajam Sakramentam – dievgaldam – tad jābūt gan dievmaizītei, gan vīnogām,” skaidro B.Višņakova.
Viņa norāda, ka priesteris Vjačeslavs Bogdanovs bija sarūpējis zīda diegus un materiālu. “Tomēr bija brīži, kad nekur nespējām atrast tādu diegu toni, kas būtu dabīgs. Izšuvu četras vārpas, katru savā tonī, tomēr secinājām, ka neviena no tām neder. Ņēmām graudus, gājām uz veikalu un meklējām īstu toni un krāsu,” atceras studijas “Sagša” dalībniece, tautas daiļamata meistare Olga Osipova.
Pirms karoga šūšanas viņas braukušas ekskursijā pa Latgales baznīcām. “Skatījāmies citu baznīcu karogus. Labākie ir tie, kas darināti gadsimta sākumā. Tagad ir vienkāršs laikmets. Pat zeltam vairs nav tās bagātīgās nokrāsas, kas bija kādreiz. Arī diegus vairs nevar nopirkt, kam būtu toņa dziļums. Ir klaji, jēli, spilgti, prasti toņi. Savukārt, skatoties uz vecajiem karogiem, redzi, ka tā ir manta, vērtība. Tad arī sapratām, ka mūsu iespēju robežās vēlamies karogā ielikt senatni, lai toņi būtu sulīgi. Tādēļ katru niansi pat līdz sīkumainībai esam iecerējuši izvest līdz galam,” saka B. Višņakova.
O. Osipova atzīst, ka viņa nespētu izdarīt šo darbu, ja nebūtu saņēmusi tik lielu atbalstu un sapratni no ģimenes. “Bērni lepojas par manu darbu. Mazbērni, atbraukuši ciemos, paši gatavoja brokastis, lai es varētu strādāt. Dēls noteica, ka es daru svētīgu darbu,” saka O. Osipova.
