Ja visi ļaudis izvēlētos vienu vaļasprieku, nebūtu interesanti, arī pasaule liktos vienveidīga kā pēc vienas piegrieztnes veidota, tāpēc ir labi, ja vienam tīk lasīt grāmatas, otrs kaut ko kolekcionē, trešais – ceļo.
Ja visi ļaudis izvēlētos vienu vaļasprieku, nebūtu interesanti, arī pasaule liktos vienveidīga kā pēc vienas piegrieztnes veidota, tāpēc ir labi, ja vienam tīk lasīt grāmatas, otrs kaut ko kolekcionē, trešais – ceļo.
Litenietes Astrīdas Dzērves vaļasprieks ir kūku, smalkmaizīšu un dažādu citu kārumu cepšana. Šai nodarbei viņa nežēlo laiku un pacietību, jo pieradusi, ka ikviens darbs jāpaveic kārtīgi, ar lielu atbildību.
Astrīdai diena sākas pulksten 4.00, lai iejauktu mīklu. Divas stundas vēlāk viņa sāk sildīt cepeškrāsni un pēc divām stundām apmēram ar 60 tikko ceptām picām, biezpiena un ābolu maizītēm, drumstalmaizi vai vēl ko citu brauc uz Litenes pamatskolu. Tā – visu nedēļu, lai brīvdienās pievērstos tortu cepšanai. Astrīdas zemnieku saimniecība “Madaras” uzņēmusies atbildību par Litenes skolēnu ēdināšanu.
“Nepieļauju, ka man var būt grūti, atpūtīšos tad, kad tas būs lemts. Šobrīd man ir 20 stundu darbdiena,” saka Astrīda un mēģina aprēķināt, cik tortes katru nedēļu izcepot. Šobrīd – četras piecas.
Manuprāt, tas ir daudz, bet Astrīda smejas, ka esot bijis arī vairāk. Kad skolās sākušies izlaidumi, tad šis skaitlis divkāršojies.
Vienai kūkai – piecas stundas
Astrīda atceras, ka viņas mamma bieži cepusi dažādas kūkas.
“Klāt vienmēr nestāvēju, bet ar interesi kaut iztālēm sekoju, kas notiek virtuvē. Biju gatava mammai palīdzēt, kad vien viņai mana palīdzība bija vajadzīga. Pamazām radās interese, bet, ja ir interese, aug arī pieredze. Apmēram pirms desmit gadiem tortes sāku cept patstāvīgi. Galvenie vērtētāji bija vīrs un bērni, arī citi radinieki, kaimiņi un paziņas, jo, ciemos ejot, vienmēr cepu torti.”
Astrīda mēģina atcerēties, kāda bijusi pati pirmā torte, bet neizdodas. Vienīgā cepējas atziņa, ka tortēm tāpat kā tērpiem mode mainoties. Lai varētu sacīt, ka torte ir pilnībā gatava, jārēķinoties ar piecām stundām.
“Tur neko nevar darīt, jo tortes ripām jāļauj atdzist, garnējumam krēmu vāru pati, tāpēc arī tā atdzesēšanai vajadzīgs laiks.”
Astrīda galvenokārt cep divu veidu tortes – klasisko lauku un brūno, esot arī trešais un ceturtais veids, piemēram, putukrējuma torte ar meža zemenēm. Kārdinoši.
“Visu vasaru cītīgi strādāju, lai sagatavotu ievārījumus, kas piemēroti tortēm. Uzskatu, ka tikai es esmu atbildīga par rezultātu, tāpēc sarūpēju visu nepieciešamo, lai varētu paļauties uz sevi.”
Cepējai piemīt lieliska radošā izdoma, bet viņa labprāt ieklausās arī pasūtītāja vēlmēs neatkarīgi no tā, vai torte gatavojama no 30 vai 10 olām.
“Man ir pat speciāls paliktnis īpaši lielai tortei, kas jānes diviem cilvēkiem. Esmu cepusi arī četrdaļīgas un daudzstāvu tortes. Tās top gatavas apmēram 12 stundu laikā.”
Mājinieki no tortes atsakās
Astrīda smejas, ka ģimenē labprāt visi izvairoties no tortes ēšanas.
“Esmu viņus līdz tam novedusi. Visiem ir apnicis arī putotāja troksnis un plus 35 grādu karstums virtuvē. Kad top kārtējā torte, virtuve kļūst par manu valstību. Īpaši naktīs, jo gribu, lai bez īpašas vajadzības man garām nestaigā un pa vidu nemaisās. Arī tad, kad darbs ir galā, neviens vairs īpaši par to nepriecājas. Viss pārāk pierasts. Izņēmums ir tad, ja izcepta īpašas formas torte, piemēram, tāda, kas atgādina egli.”
Astrīda atklāj noslēpumu, ka savulaik esot iegādājusies speciālu tortes – egles – formu. Nākoties likt lietā arī savu cepējas – tēlnieces meistarību.
“Laika trūkuma dēļ neesmu mēģinājusi, bet gribētu izcept olbaltuma torti. Ak, nē, mēģināju gan, bet nekas nesanāca, tāpēc toreiz visam atmetu ar roku – ja nesanāk, nevajag. Ceru, ka līdz mūža beigām tomēr saņemšos.”
Vērtē citu lietpratēju veikumu
Cepēja min vairākus priekšnoteikumus, kas jāievēro, lai izceptu garšīgu torti.
“Galvenais ir labs izejmateriāls, īpaši augstākā labuma milti, māju vistu olas, labs ievārījums, sviests un, protams, labs noskaņojums. Cepšanai par labāku esmu atzinusi elektrisko cepeškrāsni, jo tā uztur vienmērīgu temperatūru, kas arī nav mazsvarīgi. Aizejot ciemos, kur viesus mielo ar citu cepto torti, nekad no tās neatsakos. Nespēju atturēties no tās novērtēšanas un salīdzināšanas. Tiesa, to nedaru skaļi.”
Astrīda par būtisku uzskata arī tortes garnēšanu un izsaka atzinību dažādu dekorējošo elementu ražotājiem.
“Gatavās, konditorejas izstrādājumiem domātās lapiņas, ziediņi un cits palīdz ietaupīt laiku. Protams, šie elementi nevar dominēt pār krēmu. Tos izvēloties, vienmēr paredzu, kādam nolūkam nāksies cept torti”.
Astrīda smejas, ka nekad neklausoties, kā viņas veikumu vērtē citi. Par to runājot pieprasījums. “Kurš tad atklāti sacīs, ka torte, smalkmaize vai plātsmaize nav garšīga, ja klāt būs pati cepēja? Neviens.
