Pieminot 20 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, Daugavas vanagu organizācija sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu un Latvijas Okupācijas muzeju ir izsludinājusi globālu jaunatnes pētniecisko darbu konkursu “Trešā Atmoda Latvijā”.
Tās jēdzienu un terminu ir skaidrojis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, pieminot, ka mūsu trīs Atmodas ir saistītas ar trim valdošo impēriju krīzes brīžiem. Pirmā – jaunlatviešu, K.Valdemāra, K.Barona, Alunāna, Ausekļa, Kronvalda – Atmoda notika pēc Krievijas impērijas sagrāves Krimas karā. Latviešu tauta apzinājās sevi, guva nacionālo identitāti, valodu, pašapziņu, radīja nacionālo žurnālistiku, daiļliteratūru un sāka gūt panākumus saimnieciskajā ziņā.
Pēc dažiem gadu desmitiem sekoja 1. pasaules karš un Krievijas, kā arī Vācijas impērijas sagrāve. Otrā latviešu Atmoda bija nacionāli kulturāla un politiska atmoda: Rainis, Skalbe, strēlnieku pulki, Akurāters, Virza un jaunas paaudzes politiķi Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics, Miķelis Valters. Tā ļāva proklamēt Latvijas valsti un panāca “de jure” atzīšanu. Latvija pirmo reizi vēsturē kļuva starptautisko tiesību subjekts.
Šie divdesmit neatkarības gadi neļāva valsts idejai izdzist tautas apziņā arī grūtajos 50 okupācijas gados. Pēc 2. pasaules kara notika ilgstošas bruņotas partizānu cīņas, kuras apklusa, kad ungāru sacelšanās 1956.gadā pierādīja Rietumu bezspēcību. Taču dzimtenē turpinājās nevardarbīgā pretošanās, un Baltijas valstu trimdas organizāciju stingrā nostāja savu valstu neatkarības jautājumā, saņemot nozīmīgu Rietumu politisko spēku atbalstu tai – tas viss gadu no gada drupināja komunistiskā totalitārisma pamatus un uzturēja cerību uz tautas tiesību un demokrātijas uzsvaru nākotnē.
Taču trešā Atmoda varēja reāli iezīmēties tikai Gorbačova “perestroikas”, totalitārā režīma liberalizācijas gaitā. Tai impulsu deva “Helsinki – 86”, Vides aizsardzības klubs, LNNK un plašā Latvijas Tautas frontes kustība.
Jānis Stradiņš arī piemin, ka varbūt tomēr Radošo savienību plēnums 1988.gada 2.jūnijā bija tas griezīgais modinātājzvans, kas pamodināja gaidošo, mēreno, nedrošo Latviju. Gluži droša par Atmodas pirmajiem soļiem nav arī vēsturniece Daina Bleiere. Viņa savu notikumu hroniku sāk ar 1985.gadu. Līdzīga ievirze ir arī grāmatas “Latvijas valsts atjaunošana 1986 – 1993” autoriem. Toties Latvijas Valsts arhīva nelielais izdevums “Neatkarības atgūšana”, kas domāta skolu jaunatnei un studentiem, savu dokumentu klāstu sāk ar Gunāra Astras “Pēdējo vārdu”, kas izskanēja 1983.gada tiesas prāvā un kuru kopš tā laika dēvē par latviešu demokrātiskās opozīcijas programmas manifestu.
Kronvaldu Atis esot teicis: “Ej pa straumi uz augšu, tad tu atradīsi avotu.” Bet, ja nu mēs šodien ejam uz augšu pa trešās Atmodas straumi, kur atrodams sākums? Par visu to jau 2005.gadā jautāju mūsu pazīstamajai publicistei un tolaik LOM darbiniecei Andai Līcei. Viņas vēstulē lasāma atbilde: “Baidos, ka nevarēšu uz jūsu jautājumu atbildēt, trešās Atmodas sakarā pilnīgi noteikti tāda datuma vispār nav. Viens vai otrs nosauktais ir tikai mūsu katra pieņēmums. Atmoda katram notiek savā laikā. Turklāt, es neesmu vēsturniece. Man Atmoda pilnīgi noteikti saistās ar līdz tam nepiedzīvotu uzdrīkstēšanos. Sākumā es to ieraudzīju nevis sevī, bet citos, tolaik ļoti atbildīgos un spara pilnos latviešu inteliģences pārstāvjos, īpaši rakstniekos. Vieniem Atmoda sākās jau 1986.gadā ar K.Barona 150. dzimšanas dienas svinībām. Citiem tas bija 1987.gada 14.jūnijā pie Brīvības pieminekļa. Man Atmoda sākās, kad 1988.gadā 23.martā Rakstnieku savienība izveidoja Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju un es sāku uzklausīt represētos un vākt viņu atmiņas. Jā, arī es biju tā gada 25.martā Brāļu kapos, kad tur pirmo reizi godināja 1949.gada 25.marta upuru piemiņu. Tad sekoja 1988.gada 2.jūnija Radošo savienību plēnums. Kurš tad no šiem notikumiem būtu uzskatāms par sākumu? Un kur tad vēl Vides aizsardzības kluba aktivitātes, kurās gan es nepiedalījos. Sevis un brīvības apzināšanās vismaz man kulminēja barikāžu laikā. To var salīdzināt ar palēninātu vilni. Es par Gunāru Astru kaut ko uzzināju tikai viņa bēru dienā, bet citi ar viņu bija pazīstami jau ilgi. Gunāra Astras “Pēdējā vārdā” teiktais bija sava veida pravietojums. Taču šodien ir vērts atgriezties pie viņa vārdien: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.” Ir pagājis jau krietns laiciņš, bet ļaunais murgs vēl nav izgaisis. Uz jautājumu, kādēļ, ir vairākas atbildes, jo viss izrādījās daudz sarežģītāk, nekā sākumā šķita.”
Lūk, kādas aculiecinieces stāstījums, kas joprojām ir aktuāls. Vēl nesen Anda Līce, rakstot par pienākumiem, piemin kādu senāku atziņu: ļaunuma pilnīgai uzvarai nav vajadzīgs nekas cits, kā vien labi cilvēki, kas neko nedara. Laikā, kad daļa latviešu ar kājām ir nobalsojuši pret šodienas Latviju, ir vērts atgriezties pie latviešu tautai izsķirošajiem notikumiem. Šajā ievirzē tagad piedāvātais pētniecisko darbu konkurss “Trešā Atmoda Latvijā” uzrunā latviešu jaunatni gan Latvijā, gan ārvalstīs, kā arī aicina piedalīties bijušās trimdas jauno paaudzi. Lai to labāk saprastu, jāpiemin daži konkursa nolikumā uzrādītie temati:
1) Trešās Atmodas notikumi. Kuri, tavuprāt, ir nozīmīgākie trešās Atmodas notikumi? Kuros notikumos iesaistījās lielākā sabiedrības daļa? Kas, tavuprāt, ļāva trešajai Atmodai kļūt par tautas kustību? Kas bija šādas notikumu attīstības priekšnoteikumi?
2) Latvijas un trimdas nevalstisko un sabiedrisko organizāciju/apvienību ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā. Ko trimdas organizācijas darīja Latvijas neatkarības atgūšanas labā? Kāda bija šīs darbības ietekme uz notikumiem Latvijā un mītnes valstīs?
3) Latvijā dzīvojošo tautību brīvības izpratne trešās Atmodas laikā. Vai nacionalitātei un tās apziņai ir izšķiroša loma lēmumu pieņemšanā un vērtību noteikšanā?
Sīkāka informācija mājas lapā “www.dvjaunatne.lv vai pa e-pastu: “atmoda.konkurss@gmail.com”.
