Uz tikšanos ar rakstnieci, publicisti un radiožurnālisti Marinu Kosteņecku Gulbenes bibliotēkā sapulcējies krietns bariņš interesentu. Dažiem atnākušajiem vēl atmiņā palicis rakstnieces kādreizējais stāstījums par piedzīvoto eskimosu zemē, citi bagāti ar iespaidiem pēc nesen izlasītās jaunās grāmatas „Lēti pārdodu klaunu”, vēl kāds vēlas runāt par skaudro izsūtījuma un Latvijas neatkarības atgūšanas laiku.
Jau sarunas sākumā rakstniece saņem apsveikumus ar gaidāmo valsts apbalvojumu – Trešās šķiras Atzinības krustu, kura devīze ir „Pour les honnetes gens” (Godaprāta ļaudīm) un kas tiek piešķirts par izcilu Tēvijas mīlestību, par nopelniem valsts, sabiedrības un kultūras darbā.
Pati rakstniece gan atzīst, ka par visaugstāko apbalvojumu uzskata reiz saņemto vilnas zeķu pāri: „Es lepojos ar to, ka, būdama sava tēva – desmit gadu gulagā nosēdējušā krievu inteliģenta – meita, esmu apbalvota ar latvju rakstiem rotātu vilnas zeķu pāri. Atmodas laikā kādā lauku klubā šīs zeķes man pasniedza sirmgalve, kuras slimajām kājām uzkāpšana uz skatuves sagādāja lielas pūles. Palika prātā vārdi, kurus latviešu zemniece sacīja nevis mikrofonā, bet no sirds uz sirdi tieši man: “Savu nometnes termiņu esmu izcietusi turpat, kur jūsu tēvs – Vorkutā. Lai jums manā dzimtenē nekad nesalst kājas!”
Tēvs
Tēvu Marina pirmo reiz satikusi, kad viņai bijuši desmit gadi – Grigorijs Kosteņeckis arestēts mēnesi pirms viņas piedzimšanas, 1945. gadā Vācijā, nometnē, uz kurieni kopā ar sievu ticis izvests no Latvijas.
Tēvs bieži rakstījis vēstules, un māte tās meitenei lasījusi priekšā. Gandrīz vai katrā vēstulē viņš Marinai pieteicis sargāt zilo cerību un sapņu putnu, bet viena vēstule – par dzeloņdrātīm un suņiem – spilgti saglabājusies atmiņā vēl šodien.
1955.gadā, izcietis Gulaga šausmas, tēvs atgriezies Latvijā, un abas viņa meitenes steigušās uz staciju tēvu sagaidīt. Mamma no savas trūcīgās mūzikas skolotājas algas bija atlicinājusi kādu mazumiņu sieram, puķēm un vēl perona biļetei, un nu abas gaidījušas pienākam vilcienu. Pelēkajā, izvārgušo, izmocīto cilvēku plūsmā māte tēvu nav atpazinusi, bet Marina pamanījusi pie kāda finiera kofera piesieto, nesen tēvam sūtīto vilnas segu.
Meitene, kura līdz šim nebija tēvu pat redzējusi, metusies viņam pretim, apkampusi un nelaidusi vaļā. Tēvs nespēkā palaidis vaļā koferi, sega ieslīdējusi peļķē, bet viņš pacēlis meiteni uz rokām un nesis līdz pat tramvaja pieturai – divu gadu vecumā Marina mammai bija lūgusi, lai viņa tētim vēstulē uzrakstot: „Brauc mājās un paņem mani uz rokām!”
Pirmā dāvana no tēva bijusi grāmata „Robinsons Krūzo” ar meitai ierakstītu veltījumu. Tikpat svēta lieta Marinas mājās joprojām ir starp burtnīcas lapām glabātie tēva sūtītie sakaltētie ziedi un lapas.
Tēvs nomiris 1961.gadā Rīgā, māte – piecpadsmit gadus vēlāk. Tonakt Marina atvērusi kādu rakstāmgalda atvilktni, kurai pieskarties trūcis drosmes visus šos divdesmit piecus gadus. No atvilktnes izņēmusi kaudzīti ar burtnīcām, sašūtām no dažnedažādām papīra strēmelēm.
Laikam jau tāpēc, ka pārdzīvotā laikmeta necilvēcības tēlojums ir palicis ārpus sarakstes ietvariem, līdz mūsu dienām vēstules ir atnesušas brīnumainu krievu dvēseles dziedinošo gaismu. „Šīm vēstulēm blakus es glabāju vilnas zeķu pāri, kuru Atmodas laikos man lauku klubā uzdāvināja latviešu zemniece,” piebilst rakstniece.
Bērnība
Rakstnieces spilgtākā bērnības atmiņa ir milzīga maizes krāsns lauku mājā un smaržīgi silti kukulīši. Hildas mamma lielā abrā mīca mīklu, veido ovālus klaipus, liek uz koka lāpstas un, pirms ielaiž tos krāsnī, veikli ievelk uz katra klaipa krusta zīmi.
Pirmie vārdi, kurus Marina iemācījusies latviski, bijuši: „Lai Marina pagaršo, lai Marina paēd!” Agrā bērnībā Marina izslimojusi vēdertīfu. Ārsti mammai teikuši, ka meita nāvei no nagiem izrauta un tagad svarīgi, lai būtu pilnvērtīgs uzturs. Bet kāds gan uzturs, ja mamma nestrādā, tēvs izsūtīts. To uzzinājusi kaimiņiene, latviete Cires tante. Vakaros, kad kaimiņi jau gulējuši, viņa klusiņām klauvējusi pie durvīm un māla bļodiņā nesusi meitenei ēdienu – sastampātus zirņus ar speķi: “Lai Marina pagaršo, lai Marina paēd.”
Dzimtene
„Dzimteni, kā zināms, neizvēlas,” bilst rakstniece. „Tā nu ir noticis, ka esmu dzimusi Rīgā, krievu ģimenē, un Latvija uz šīs planētas ir vienīgā zeme, kuru es saucu par savu dzimteni. Citas man gluži vienkārši nav un nevar būt.”
Protams, viņa lepojas arī ar savu senču etnisko dzimteni – Krieviju. Cieš līdzi Krievijas sāpēm, pārdzīvo Krievijas vēsturiskās kļūdas, priecājas par Krievijas sasniegumiem kultūras, zinātnes un sporta jomā. „Tomēr vēl spēcīgākas šīs manas jūtas ir attiecībā uz Latviju, jo tās ir manas dzimtās mājas, bet dzimtās mājas cilvēkam var būt tikai vienas.”
M.Kosteņecka ar prieku atceras tos laikus, kad viņai piederēja mājas Bauskas pusē. Tad Jāņos pie viņas pulcējušies kaimiņi latvieši no visām apkārtnes mājām.
Lai arī kā pirmo viņa sajūtot krievu kultūru, ko šūpulī ielikuši vecāki, tomēr arī latviešu kultūru viņa uzsūkusi sevī ne tikai ar grāmatām, teātriem, muzejiem, bet arī ar Dzejas dienām, Dziesmu un Zvejnieku svētkiem.
Uz jautājumu „Kas visciešāk piesaista Latvijai?” rakstniece parasti atbildot: „Cilvēki.” Tie, kas palīdzējuši izdzīvot dzīves vistumšākajā stundā un kam šūpulis kārts tieši Latvijas zemē.
Barikādes
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā M.Kosteņecka, tāpat kā daudzi citi radošās inteliģences pārstāvji, ienāca politikā. Galvenais sauklis, kas Kremlī apvienojis bijušās PSRS demokrātus, skanējis: “Par jūsu un mūsu brīvību!” Būdama PSRS tautas deputāte, M.Kosteņecka iestājusies par brīvību no totalitārisma gan Krievijā, gan Latvijā un šodien jūtas lepna par to, ka Latvija ir atguvusi savu valstisko neatkarību.
„Latvijā es dzīvoju ar sajūtu, ka esmu bijusi šai zemei kaut kādā mērā noderīga. Un vienam cilvēka mūžam tas nav maz.”
Latvijas neatkarības atgūšanā 1991.gada janvārī celtajām Rīgas barikādēm ir īpaša lappuse – M. Kosteņecka uzskata, ka abi šie vārdi rakstāmi ar lielo burtu. Jau tāpēc vien, ka no visattālākajiem zemes rajoniem ceļu uz Rīgu mērojusi smagā lauksaimniecības tehnika, lai galvaspilsētā aizstāvētu likumīgi ievēlēto parlamentu. Līdz ar citiem rakstniekiem arī Kosteņecka visas barikāžu naktis pavadījusi Rakstnieku savienības telpās. Katru nakti, kad rakstnieki divas trīs reizes nelielās grupiņās ar mašīnu izbraukuši aprunāties ar ļaudīm pie attālākajiem ugunskuriem, arī viņa ik reizi centusies nepalaist garām šo iespēju pašai saskarties ar topošo valsts vēsturi.
Bērnunami
Viena no M.Kosteņeckas publikācijās skartajām tēmām – Latvijas bērnu – bāreņu, bērnunamu un internātskolu audzēkņu problēmas. 1982.gada decembrī laikrakstā „Padomju Jaunatne” bija publicēts viņas pirmais lielais raksts par Kalupes internātskolu „Reportāža no bērnu dienu zemes”.
Pirmoreiz viņa tur nokļuvusi Dzejas dienās un atklājusi sev pilnīgi neapjaustu pasauli – bāreņus, kuru vecāki ir dzīvi, kuru mātēm un tēviem par amorālu dzīvesveidu atņemtas vecāku tiesības. Plašākai sabiedrībai tolaik par šiem bāreņiem nekas netika stāstīts, jo oficiālā vara tolaik centās iegalvot: padomju bērni ir vislaimīgākie bērni pasaulē. Tikai tad viņa uzzinājusi, ka pirmklasnieču guļamistabās uz piecpadsmit meitenēm ir tikai divas lelles, un tāpēc, lai paņemtu lelli sev blakus gultiņā, jāgaida sava kārta…
Kad pēc trim nedēļām rakstniece tur ieradusies vēlreiz uz Jaungada eglīti, skolas direktors ar smaidu iesaucies: „Re, ko jūs mums esat ievārījusi!” Telpa bijusi kārtu kārtām piekrauta ar rotaļlietām: lellēm, zaķiem, lāčiem, kaķiem, spēļu mašīnām, saldumu pakām… Turpat arī jauns sporta inventārs un dažādas galda spēles… To visu krievu bērnunamam bija sagādājuši laikraksta „Padomju Jaunatne” lasītāji.
Šī tēma rakstnieci rosinājusi jauniem darbiem, un laika gaitā radušies personīgie vērojumi, stāsti par bāreņu, bērnunamu un internātskolu problēmām apkopoti krājumos krievu valodā „Esmu nolemta dzīvei” un „Vai tev, ābele, nav baisi naktī dārzā?…”.
Ģimeniskums
Taujāta par mūsdienās izzūdošām vērtībām – ģimeniskumu un sirdsrakstiem – rakstniece viennozīmīgi atbild: ir jāatrod laiks bērniem. Nevis vienkārši uzlikt kompaktdisku ar pasaku, bet atrast laiku savai klātbūtnei, palasīt pasaku priekšā.
M.Kosteņecka „Latvijas radio 4” vada raidījumu „Punktiņš, punktiņš, komatiņš”, kur pašiem mazākajiem stāsta pasakas, interesantus atgadījumus un sarunās iesaista arī bērnus. Bērni labprāt runājas, un no viņu stāstiem var nojaust, cik daudzi patiesībā jūtas vientuļi.
Sarunas noslēgumā rakstniece aicina: „Nāksim atpakaļ pie garīguma!”
Vizītkarte:
Marina Kosteņecka – krievu rakstniece, publiciste, radiožurnāliste.
Dzimusi 1945.gada 25.augustā Rīgā jurista un pianistes ģimenē.
Apbalvojumi:
1989. – goda zīme „Lāčplēsis”, par ieguldījumu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanā;
1991. – barikāžu dalībnieka piemiņas zīme;
1992. – Cilvēcisks apbalvojums – vienīgais šāda veida apbalvojums;
1994. – Triju Zvaigžņu ordenis;
2008. – Trešās šķiras Atzinības krusts.
