Laura Marija Hofmane, kas augusta beigās kā apmaiņas studente Gulbenē ieradās no Bad – Bramštates pilsētas Vācijā, nepilnos trijos mēnešos latviešu valodu apguvusi līdz tādam līmenim, ka saprot gandrīz visu teikto.
Laura Marija Hofmane, kas augusta beigās kā apmaiņas studente Gulbenē ieradās no Bad – Bramštates pilsētas Vācijā, nepilnos trijos mēnešos latviešu valodu apguvusi līdz tādam līmenim, ka saprot gandrīz visu teikto, un par sevi, interesēm un emocijām var izstāstīt. Tiekoties Rīgā ar citiem apmaiņas studentiem, Laura esot bijusi otra labākā latviešu valodas zinātāja. Tas apliecina, ka jebkuru valodu var apgūt, ja ir vēlēšanās.
“Nu jau esmu saradusi ar Gulbeni, ar savu klasi Gulbenes vidusskolā un draugiem,” Laura par sevi pastāsta latviešu valodā. Starp Vācijas un Latvijas skolām esot liela atšķirība. Laura atzīst, ka šeit skolās vairāk domā, kā bērns jūtas, klašu kolektīvi ir saliedēti. “Izbrīnīja daudzie pasākumi un svētki, ko svin Gulbenē. Var teikt, ka skolas šeit ir “dzīvas”. Draugi nāk klāt, jautā, kā iet, vai nevajag palīdzēt.
“Kabinetos daudz ziedu. Visur mājo mīlestība un vienkāršība,” saka Laura. Skolas drektors Aivars Mednis palīdzot viņai privāti apgūt fiziku, un, kā pati Laura saka, – visi esot ieinteresēti viņai palīdzēt.
Liels pārsteigums Laurai bijis
1. septembris. “Vācijā tā ir ikdiena, bērni un vecāki šai dienai nepievērš lielāku uzmanību kā citām mācību dienām,” atceras Laura. Esot arī atšķirīga viela, kas jāapgūst. “Vācijā fizkultūra nekad nenotiek ārā, arī slēpot nevajag. Šeit sporto brīvā dabā. Ģeogrāfijā Vācijā nav jāmācās pasaules valstis un to galvaspilsētas, šeit tas ir jāzina obligāti. Savukārt prasības matemātikā, fizikā un ķīmijā ir līdzīgas kā Vācijā,” saka Laura. Latviešu valodā un literatūrā gan viņa sēžot un tikai klausoties, bet vācu valodas stundās dažreiz pastāsta par savu valsti un cilvēkiem. Visvieglāk notikošajam sekot ķīmijas, fizikas, angļu valodas, informātikas, matemātikas un ģeogrāfijas stundās.
Laura aktīvi apmeklē arī pasākumus ārpus stundām. Viņa dejojot tautas dejas kultūras namā, kas daudziem vācu jauniešiem, pēc viņas domām, šķiet nemoderni, bijusi “Ave sol” koncertā. “Apmeklēju dievkalpojumus baznīcās, patika jauniešu vakars katoļu baznīcā,” saka Laura. Redzējusi gan Bānīša, Alūksnes Pļaujas, Madonas Kartupeļu svētkus. Ar klasi būts Siguldā un Lietuvā Krusta kalnā. Redzot šo dzīvi, Laura atzīst, ka nenovērtējama ir vienkāršība, Gulbenes jauniešu un pārējo attieksme, neliekot viņai ilgoties pēc mājām. Un to, ko viņa visvairāk gribējusi iegūt Latvijā – vienaudžu draudzību un pieredzi – ir saņēmusi.
