Kad līdz Vecgada vakaram bija palikušas dažas dienas, Pēterim, ēdot vakariņas, kaut kas galvā noknakšķēja: – Nopirksim uz Jaungadu jaunu krāsu televizoru, vecais ar melnām bildēm jau sen apnicis un miglas bildes vien rāda.
Kad līdz Vecgada vakaram bija palikušas dažas dienas, Pēterim, ēdot vakariņas, kaut kas galvā noknakšķēja:
– Nopirksim uz Jaungadu jaunu krāsu televizoru, vecais ar melnām bildēm jau sen apnicis un miglas bildes vien rāda. Ēzdams pusdienās pārpalikušo frikadeļu zupu, vēroja, kā laulene reaģēs uz viņa priekšlikumu.
– Nebūs nekur jāiet, jābrauc, – Pēteris, redzēdams, ka Emma klusē, sāka ideju apslīpēt no visām pusēm. – Jaungadu varēsim sagaidīt mājās pie jauna krāsu televizora. Vecais sen jau nopelnījis mūža atpūtu – vairāk remontā nekā mājās. Par remonta naudu vien jau varēja jaunu nopirkt. Arī paši galvenie hokeja mači vēl priekšā! Tu varēsi skatīties krāsainus seriālus, teātrus, baletus…
Emma, kuras seja, klausoties vīra vāvuļošanā, līdz šim bija kā sastingusi, pēkšņi atdzīvojās:
– Pēter, vai tu maz apdomā, ko runā? Mēs būsim tikpat nelaimīgi kā Tūtiņi ceturtajā stāvā. Pie mums televīziju skries skatīties visa māja, jo mūsmājas pensionāriem un bezdarbniekiem tādas pašas miglas kastes kā mūsējā. Apžēliņ, nemiers, haoss, nemaz nerunājot par glāžu trinkšķināšanu hokeja vakaros. Tas pats klibais Janka pats pirmais būs klāt – pie tam vēl ar pudeli kabatā, bet pēc tam kā uts kažokā katru vakaru buksēs apkārt televizoram! Kāds būs paklājs! Vēl sāks uzmākties tavai māsiņai Zentai, tā taču katru vakaru pie mums ieskrien. Nu, nē! Emma pārtrumpoja vīra priekšlikumu.
Pametis uz lauleni indīgu skatienu, Pēteris, neteikdams vairāk ne vārda, aizgāja skatīties miglas bildes. Tikko bija sācies hokejs.
Abas nākamās dienas Pēteris un Emma staigāja sabozušies, zobus klabinādami.
Pirmais, kas tumsā iemeta gaismas staru, bija Emmas brālēns Rūdolfs.
– Jūs nekur negribat iet no mājām laukā? – Rūdolfs izvilka no kabatas aploksni un pabāza Emmai zem deguna. – Jūs negribat Jaungadu sagaidīt radu un paziņu pulkā pat tad, kad ir ielūgums uz sivēna un tītara cepeti, lauku miezīti, šampanieti un laimes liešanu! Rūdolfs nelikās mierā: – Vēstulē skaidri un gaiši pateikts: “Paņemiet Mārrutku ģimeni un brauciet, būsim visi radiņi kopā!” Aizbrauksim ar manu fordiņu un salaveča lomu šoreiz uzņemšos es, pameklējiet tikai kādu dāvaniņu.
Drīzi vien Pēteris ar Emmu iegāja vecajās sliedēs. Pēc brīža bija pārcilāti visi vecie suvenīriņi: veca lauku pirtiņa, alus muciņa uz steķiem, stārķis ar vīstokli knābī, ežu ģimene…
– Ko tur uztraukties! – Emma pūsdama elsdama noplātīja rokas.
– No bezcerīgā stāvokļa var izkulties jebkurā laikā. Domājat, ka Ješka viņgad arī neizkūlās, pasniedza trīs momentloterijas aploksnē. Pie tam izrādījās, ka visas trīs tukšas, ne santīmu nevinnējām. Vai mēs muļķāki! Dots pret dotu! Vēl pateicies, vīriņ, par tik gudru sieviņu!
Pa ceļam Rūdolfs mašīnu apturēja pie pilsētiņas avīžu kioska. Emma tusdama izrausās no mašīnas un taisnā ceļā aiztipināja līdz dienasgaismas apžilbinātam kioskam, kur jau pa gabalu varēja redzēt logā izkarinātas loterijas lozes. Pieliekusies tuvāk stiklam, viņa izboksterēja:”Moments”, “Sprints”, “Blūzs”, “Bagātību sala”, “Svētku loterija”. Tad… viņas acis apmulsināja “Smaids” – garena kartiņa ar melniem kvadrātiņiem. Tā vismaz nebija tik sīks papīrītis, kā tās Ješka dāvinātās momentloterijas. Emma nopirka trīs “Smaidus” un aploksni, turpat arī palūdza rakstāmo un lieliem burtiem uzrakstīja – Rutumu ģimenei! Pēcāk, sēdot mīkstajā sēdeklī, Emma gan nožēloja, ka bija pirkusi tik dārgas loterijas lozes, Rutumi viņgad bija uzdāvinājuši pašas lētākās. Nuja, viņa tak gribēja parādīt bagātajam Rutumam, ka viņi nemaz nav tik nabagi.
Jaungada sagaidīšana pie Ješkas izrādījās brīnišķīga balle. Netrūka ne ēdamo, ne dzeramo. Svecīšu gaismā kustējās mutes, tukšojās glāzes, skanēja pašu jaunāko kompaktdisku mūzika. Kad pulkstenis sita divpadsmit, pret griestiem paukšķēja šampanieša pudeļu korķi.
Pirmais uzslējās kājās pats mājas saimnieks Ješka: – Lai nākamais gads būtu vēl laimīgāks un bagātāks!
* * *
Pēc nedēļas Mārrutki saņēma vēstuli. “Vissirsnīgākais paldies par Vecgadā dāvinātajiem “Smaidiem”. Viens smaids bija bezvērtīgs, otrs “Smaids” bija latu vērts, bet trešais “Smaids” visvērtīgākais – apaļa summa – 100 latu. Ielūdzam uz šampanieša vakaru janvāra trešajā sestdienā. Rutumu Ješka un Anniņa.”
