Ināras Pētersones dažādas atklāsmes medijos pēc aiziešanas no darba VID ģenerāldirektores amatā izgaismo vēl spilgtāk nelāgos principus, kas dzelžaini valda politikā, Saeimā, valdībā, valsts iestādēs, kad faktiski cilvēku nevērtē pēc tā, ko viņš spēj paveikt, bet pēc tā, kāda ir viņa piederība vai tuvu stāvēšana partijai, viņa draugi un sabiedrotie. Viss tīklu tīkliem tā savilkts, ka trūkst gaisa. Tad nu viena izeja: vai aprij tevi zirneklis kā mušu, vai pats kļūsti par zirnekli. Ja negribi būt ne zirneklis, ne muša, tad atkāpies un aizej. Tādu izvēli izdarīja Pētersone, bet politiķi satrauktu vaigu nerādīja, ja nu vienīgi finanšu ministre. Tātad politiska vienošanās faktiski jau bija notikusi. Pilnīgi citu situāciju mēs redzam saistībā ar veselības ministru Belēviču. Norūpējies uz skatuves parādās Augusts Brigmanis, “zaļo un zemnieku” frakcijas vadītājs Saeimā. Viņš, pirmkārt, visvairāk ir norūpējies par Belēviča apmelošanu, citu iespēju Brigmanim grūti pieļaut. Visai Latvijai gan tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka Belēviča kungs nespēj risināt sasāpējušās problēmas veselības nozarē. Vai tik svarīgi būtu gaidīt izmeklēšanas rezultātus lietā, kur pats Belēvičs mēģinājis apiet rindas slimnīcā? Domāju, ka ne! Valdošajai koalīcijai jau šobrīd būtu jāvienojas par jaunu ministru. Tas būtu tikai godīgs lēmums, jo pārāk daudz aizdomu ēnu pār šo veselības ministru. Normālās Eiropas valstīs ministrs būtu atkāpies pats, bet ne pie mums. Premjers vēl pētīs, tad secinās, bet visticamāk, ka Belēvičs tāpat paliks savā amatā, jo pārstāv “zaļo un zemnieku” frakciju.
