Daukstu pagasta zemnieku saimniecības “Avotiņi” nelielais gateris, kas dod vairākas darba vietas vietējiem iedzīvotājiem, ir galvenais ienākumu avots.
Daukstu pagasta zemnieku saimniecības “Avotiņi” nelielais gateris, kas dod vairākas darba vietas vietējiem iedzīvotājiem, ir galvenais ienākumu avots. Par tā darbu gādā saimnieks Aivars Brūniņš, bet viņa dzīvesbiedres Agritas, kura ir profesionāla grāmatvede, vaļasprieks ir truškopība.
Pērn no laukakmeņiem celtajā siena šķūnī, kas lepojas ar jaunu jumta segumu, būros mitinājušies vairāk neka simts truši, kurus izdevies veiksmīgi realizēt. Arī šogad nedaudz mazākā apjomā saimniece iecerējusi nodarbi turpināt.
“Viss sākās nejauši. Kopā ar bērniem bijām izstādē Rīgā Dabas muzejā, kur pārējo ciltsbrāļu vidū bija apskatāms arī Latvijā šobrīd lielākās trušu šķirnes “Flandrs” pārstāvis. Bērniem viņš iepatikās, tāpēc kopīgi nolēmām, ka dzīvojam laukos, ir zemnieku saimniecība, ir kūts, tāpēc varam audzēt trušus, ja ne vairāk, tad savam priekam,” stāsta saimniece Agrita Brūniņa.
Patīk svaigs gaiss
Sākums truškopībai bijis pārītis “flandru”, nedaudz vēlāk iegādāti “Šinšilas” šķirnes truši. “Speciāliste neesmu, bet, sakrustojot šķirnes dzīvniekus ar trušiem, kurus dēvējam par parastiem dzīvniekiem, jo tādi ir gandrīz katrā saimniecībā, pārliecinājos, ka truši ātri un labi vairojas,” secina Agrita.
Saimniece pārliecinājusies, ka viņiem siena šķūnī, kur ir vienmērīga temperatūra un svaigs gaiss, patīk. Agrita stāsta, ka trusim netīk atrasties saulē un vējā, tāpēc sākotnējā izvēle – par labu šķūnim – ir bijusi pareiza. Pakaišiem saimniece izmanto rupjās lapu koku skaidas, bet dezinfekcijai – pelnus, kas satur sārmu.
“Trušiem negādājam stiepļu pinuma būrus, kuru izmēri atbilst noteiktam standartam, lai gan daudzi uzskata, ka tādus vieglāk apkopt un dezinficēt. Es dodu priekšroku būriem, kas darināti no koka. Gaterī vienmēr paliek pāri dēļu gali, kurus iespējams likt lietā, jo dzīvnieku mājokļus negatavojam izstādei. Galvenais, lai viņi justos ērti,” saka Agrita. “Avotiņu” trušu saimi papildina arī ātraudzīgie “Kalifornijas” un “Jaunzēlandes” gaļas šķirnes truši, kas pieauguši sasniedz pat desmit kilogramu svaru, tāpēc stiepļu pinums tiem nav piemērots.
Iekrīt kārdinājumā
Saimniece mudina apskatīt trušu ganāmpulka ciltstēvu, kuru nemitīgi sargājot no pārbarošanas, lai iespējami ilgāk saglabātu vaislai, jo dzīvnieks ātri aptaukojas. Vienā no būriem mitinās “Šinšillas” tīršķirnes pārstāvis, ko Agrita iegādājusies Siguldā šķirnes trušu audzētavā.
“Uzskatu, ja piemājas saimniecībā vēlas audzēt trušus, ieteicams izraudzīties ātraudzīgās gaļas trušu šķirnes, lai tad, kad dzīvnieku nokauj, ir ko likt katlā. Tiem, kas vēlējās, trusēnus realizēju, sākot no 2,5 mēnešu vecuma, par četriem latiem. Par šķirnes dzīvnieku tas nav daudz prasīts, bet jāņem vērā, ka dzīvojam tālu no Rīgas un, nosakot augstas cenas, cerēto peļņu negūsim,” spriež Agrita un arī šopavasar maijā ir gatava realizēt gaļas šķirnes trušus visiem, kas to vēlēsies.
“Daudzi līdzīgi mums var iekrist kārdinājumā, jo, uzlūkojot augumā lielos dzīvniekus, neviens nespēj palikt vienaldzīgs,” viņa joko un stāsta, ka pērn izgājuši uz lielražošanu. Galvenokārt audzējuši gaļas škirnes trūsus, kas realizācijas laiku sasniedz piecos, sešos mēnešos. “Arī ģimenē uzturā lietojam truša gaļu, uzskatot par veselīgu, jo trusis ir veģetārietis,” saka Agrita.
Baro kā ikvienu zaķi
“Avotiņu” saimniece pārliecināta, ka trusim izēdināmais barības daudzums atkarīgs no tā, cik ātri vēlas dzīvnieku nobarot.
“Ātrai nobarošanai sākumā izbarojam kombinēto spēkbarību, arī miežus un auzas. Iespējams, daudziem šķitīs neparasti, bet noder arī barība, kas domāta jaundzimušajiem sivēniem. Ja līdz kaušanai atlicis mēnesis, izēdinām granulētās klijas sajukumā ar graudiem un vārītiem kartupeļiem. Tā dzīvnieki ātri vien kļūst apaļi,” Agrita atklāj ēdināšanas recepti un stāsta, ka lielšķirnes trušiem augšanas process ir ilgāks – septiņi, astoņi mēneši, jo viņiem vispirms nostiprinās skelets, tāpēc lielražošanai šie dzīvnieki ir mazāk piemēroti.
Saimniece atzīst, ka iekārot var daudz, tomēr nolēmusi ar šķirņu dažādību neaizrauties, izvēloties tikai ātraudzīgos un lielos dzīvniekus. Viņa uzskata, ka ar tām šķirnēm, kas šobrīd kūtī, pietiek, lai neveidotos tuvradniecība. Agritai ir nesaprotami, kā trušus var turēt ārā aplokā, kur tie vairojas uz nebēdu.
“Ar laiku šī radnieciskā krustošanās novedīs pie pataloģijām,” viņa uzskata.
Patēriņu rod rajonā
Agrita izrēķinājusi, ka truškopība par izdevīgu biznesu uzskatāma tad, ja saimniecība atrodas netālu no Rīgas. Arī viņa saņēmusi piedāvājumu sadarboties ar kādu no Rīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, bet tad, kad visu izskaitļojusi, sapratusi, ka šī sadarbība būs izdevīga tad, ja saimniecībā būs vairāki simti dzīvnieku. Tāpēc Agritai izveidojies klientu loks rajonā un pilsētā, lai gan vietējie ēdināšanas uzņēmumi nelabprāt iepērkot truša gaļu.
“Ikvienam, kas vēlas audzēt trušus, saku, tas nav sarežģīti, lai gan ir jāatver kāda no grāmatām par truškopību, lai papildinātu zināšanas,” iesaka Agrita Brūniņa.
