Ziņu portāli un sabiedrība pēdējās dienās “šūmējas” par traģisko notikumu Viļakas novadā, kad dzinējmedību laikā bojā gājis mednieks. Skarbi, skumji un traģiski. Vēl nepatīkamāku šo gadījumu padara fakts, ka gan šāvējs, gan bojā gājušais ir vienas ģimenes locekļi. Ir ierosināts kriminālprocess, un tiesībsargājošās iestādes skaidros vainīgās personas pārkāpuma smagumu, taču jau tagad ir skaidri saprotams, ka kāds ir pieļāvis liktenīgu kļūdu. Aiz neuzmanības, pārgalvības vai noteikumu ignorēšanas, ko izdarījusi viena vai varbūt abas personas. Trešā vaininieka nebūs, jo tieši bojā gājušais bijis šo konkrēto medību vadītājs. No tā gan nevienam vieglāk nepaliek, jo cilvēku vairs dzīvē neatgriezt, un šeit diez vai būs vietā teiciens, ka no kļūdām mācās. Pēc šādām kļūdām var mēģināt ieviest korekcijas medību likumā un noteikumos, tomēr domāju, ka jau šobrīd ir izdarīts viss, lai medības būtu drošas. Galvenais, lai mēs, mednieki, to ievērotu un ik brīdi atcerētos, ka medību emocijas nedrīkst skriet pa priekšu veselajam saprātam un drošībai. Vai medības ir bīstama nodarbe? Ņemos apgalvot, ka ne bīstamāka kā sēšanās pie stūres vai došanās kalnos. Galu galā ar tām nodarbojas aptuveni 25 tūkstoši mednieku, kas ir vairāk par 1 procentu no mūsu valsts iedzīvotājiem. Tā kā mēs Latvijā tik ļoti mīlam statistiku, tad šādu negadījumu skaitu var uzskatīt par niecību. Kāds teiks – skarbi vārdi. Jā, tomēr, ja salīdzinām ar negadījumiem ražošanā, tad tiešām tas nav nekas. Katru gadu negadījumos Latvijā dzīvību zaudē vairāki simti iedzīvotāju – gan izklaidējoties, gan vienkāršās sadzīves situācijās, un ne vienmēr pie tā ir vainīgi viņi paši. Tad jāatceras, ka medībās tu esi 99 procentus atbildīgs tieši par kolēģa, nevis savu dzīvību. Jo vairāk tu pazīsti savu medību biedru, jo vairāk tu vari saprast, ko no viņa gaidīt. Ideālā variantā man visiem medību kolēģiem vajadzētu uzticēties tāpat kā sev un visos jautājumos, tomēr tā nav, jo mēs esam dažādi: cits labāk atšķir pēdas, cits trāpīgāk šauj, bet citam nedrīkst ir vienkārši nedrīkst. Es nedomāju, ka ir mednieki, kuri nezina elementāros drošības noteikumus, bet ir tādi, kuri šos noteikumus atstāj otrajā plānā. Neteikšu arī, ka man no viņiem ir bail, bet tomēr omulīgāk jūtos, kad mežā esmu viens vai arī ar “pārbaudītām vērtībām”. Var jau drusciņ pārkāpt, un visa mūža garumā nekas nebūs noticis, bet var pārkāpt vienreiz – un tas izmainīs tavu dzīvi neatgriezeniski. Saudzējiet citus, tad arī medību dieviete Diāna saudzēs jūs!
