Sieviešu diena, 8.marts, iedzīvotājiem joprojām ir iecienīti svētki. To apliecina tulpju klēpji veikalos, kuri šajā laikā no veikalu plauktiem pazūd zibens ātrumā. Vēsturiski šī diena bija saistīta ar cīņu par sievietes vienlīdzīgām tiesībām ar vīrieti. “Dzirkstele” sociālajos tīklos aicināja ieteikt ietekmīgākās, kolorītākās, drosmīgākās, populārākās sievietes Gulbenes novadā. Ņemot vērā sabiedrības un arī “Dzirksteles” redzējumu, esam izcēluši šīs sievietes, piedāvājam viņu domas par 8.martu, sieviešu tiesībām, vienlīdzību un par to, kā ir būt sievietei mūsdienās. Protams, mūsu pilsētā un novadā vēl ir daudz brīnišķīgu sieviešu, par kurām mēs noteikti stāstīsim arī turpmāk laikraksta lappusēs.
Laura Boka, SIA “SLB” darbiniece
8.marts šogad būs jaukāks, jo tagad mums ir arī meitiņa Paula, kurai ir astoņi mēneši. Šī diena noteikti ir īpašāka nekā citas. Šajos svētkos ar vīru Sandi apsveicam savas mammas. Darbā šajā dienā ir jauki! Lai arī ir meitiņa, pati strādāju, nodarbojos ar reklāmdrukas pakalpojumiem. Šis darbs man patīk un ir pateicīgs. Kad darbā nāk un sveic cits citu šajā dienā, ir patīkami. Vīrieši jau smejas – ko tad sievietēm vairāk vajag, ja ne ziedus. Bet tā ir!
Sievietēm mūsdienās ir grūti. Dvēsele, izvēloties sievietes ķermeni, nav gājusi vieglāko ceļu. Sievietēm ir tik daudz domu, tik daudz ieceru, darbu un visu gribas paspēt. Protams, tas no katra paša atkarīgs, bet man gribas visu paspēt. Man patīk būt ritmā. Sēdēt uz vietas, četrās sienās, es nevarētu. Man patīk arī slēpot, slidot. Sieviete ar vienlīdzības cīņu ir izcīnījusi vienlīdzību tajā, ka jādara vairāk, nekā viņa grib. Vajadzēja varbūt palikt tajā sievišķīgajā līmenī, kad esi trausla, sargājama un lolojama. Ja parādi, ka vairāk vari, tad arī būs vairāk jādara.
Īpaši man palikuši atmiņā šie svētki no bērnības laikiem. Tad ziemas bija aukstākas un tulpes nebija tā nopērkamas, bet tētis, ietinis tulpi vairākās avīžu kārtās, nesa mājās un dāvināja mammai. No skolas laikiem gan neatminos 8.martu.
Es gan pati esmu laikam vairāk vīrišķīga nekā sievišķīga, jo augu kopā ar brāli, bērnībā man labākais draugs līdz, šķiet, 4.klasei bija zēns, nevis meitene.
Ieva Grīnšteine, ģimenes ārste, Gulbenes novada domes deputāte
Varbūt arī tagad pastāv sieviešu diskriminācija un nevienlīdzība, bet es ar to ikdienā noteikti nesastopos, tāpēc domāju, ka pie mums īpaši tā nepastāv. Varbūt ir vietas, kur ir. Bet pie mums šķiet, ka īpaši ne. Pacientus mēs nediskriminējam pēc dzimuma principa.
Jā, politikā ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, bet nedomāju, ka tas saistās ar diskrimināciju. Tas varbūt saistās ar vēlēšanos vai nevēlēšanos kaut ko darīt, ar individuālām rakstura īpašībām. Iespējas mums visiem ir vienlīdzīgas.
Šo dienu, 8.martu, bieži atceras mūsu pretējā dzimuma pacienti. Par to mēs visas sievietes priecājamies, jo visiem ir patīkama uzmanība. Mājās 8.martu mazliet atceramies, bet īpaši svinama diena tā mums nav. Katrā ziņā svētku par daudz nevar būt, un, ja mēs šiem svētkiem nepieliekam lielu politisko nokrāsu, kā vairums nedara, tad viss ir labi. Ja kāds vēlas un grib atcerēties cilvēkus, tad kāpēc ne? Ar aizliegšanu mēs neko nevaram panākt. Nedomāju, ka šie svētki ir ar kaut ko īpaši sliktāki par “ķirbja” dienu, kā es to saucu, vai Valentīndienu. Viss atkarīgs no mums pašiem!
Iveta Kovtuņenko, aģentūras “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs” vadītāja
Man 8.marts vienmēr asociējas ar agrākajiem laikiem, kad mūsu ģimenē to atzīmēja. Tētis kopā ar brāļiem apsveica mani un mammu. Līdz ar to man tas vairāk saistās ar bērnības atmiņām. Kad man auga meitas, tad vīrs apsveica. Tagad mēs 8.martu ģimenē atzīmējam, bet ne tā, kā agrāk.
Pēc sevis varu teiktu, ka nekad neesmu izjutusi diskrimināciju. Tas varbūt vairāk ir atkarīgs no mana rakstura, jo es jau kopš mazām dienām esmu pieradusi, ka man viss pašai ir jāpanāk, jāizcīna. To izjūtu, vadot arī aģentūru. Vadītājam ir tikai nemitīgi jācīnās, jācīnās un jācīnās par to, lai kaut ko pārmainītu, lai kaut kas būtu, lai kaut ko panāktu. Es Latvijā zinu tādas sievietes, kurām ir ambīcijas, kuras ir veiksmīgas privātuzņēmējas, miljonāres, vadītājas. Manuprāt, mūsdienās sievietes galīgi nav apspiestas. Katrai sievietei ir jābūt pašcieņai, pašapziņai, un, ja kāda sieviete pieļauj, ka vīrietis paceļ roku pret viņu, vai ģimenēs gadu gadiem notiek skandāli, kad vīrietis sit sievieti, tad tā ir sievietes necieņa pret sevi. Bet tur pie vainas ir arī audzināšana. Ja ģimenē audzina meiteni, lai tā būtu pakļāvīga, bez izpausmes iespējām, pašizteikšanās, tad arī sieviete izaug tāda, kura ir atkarīga un pakļaujas vīrietim. Bet tagad taču ir dažādas organizācijas, kas palīdz sievietēm.
Nedomāju, ka augstus amatus un lielākas algas saņem vīrieši. Manuprāt, katrs var izcīnīt savu vietu dzīvē, un atalgojums sievietēm nav zemāks kā vīriešiem. Viss atkarīgs no rakstura.
Sintija Jurjāne, Gulbenē atvērusi mūsdienu moderno tehnoloģiju darbnīcu
Sieviešu nevienlīdzību es redzu caur medijiem – piemēram, lielais skandāls Holivudā, kas atklāja, kā patiesībā joprojām izturas pret sievietēm – seksuāli aizskar, izmanto, piesmej. Arī Latvijā ir sievietes, kas drosmīgi atļāvās par to runāt. Nevienlīdzību es redzu citās ticībās un kultūrās. Par laimi, šeit sievietēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Nevaru iedomāties, ja man nebūtu tiesību braukt ar automašīnu vai izteikt savu viedokli.
Latvijā vairāk ir jūtami stereotipi, ne diskriminācija. Šos aizspriedumus es jūtu savā profesionālajā darbībā – vīriešiem bieži vien ir grūti pieņemt, ka jauna sieviete ir gudrāka un spēcīgāka informācijas tehnoloģiju jomā. Ātri gan šis pieņēmums tiek lauzts, un mēs veiksmīgi varam sadarboties. Katrā ziņā cilvēki ir dažādi, ir arī vīrieši, kas neuzdod šo muļķīgos jautājumus: vai tu varēsi, kur ir meistars?
Šajos svētkos cilvēki vairāk smaida, ir laipnāki, un tas ir pats galvenais! Un arī mani apsveic mans mīļotais cilvēks.
Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja
Es 8.martu – sieviešu dienu neuztveru kā dienu, kas saistīta ar iestāšanos par sieviešu tiesībām vai pret sieviešu diskrimināciju. Esmu no tās paaudzes, kam varbūt to tā vajadzētu uztvert, bet es to tā tomēr neuztveru, jo man sieviešu diena asociējas ar bērnībā plaucētiem bērzu zariem, kurus slēpām no mammas, un tāpat darīja arī mani bērni. Šie svētki man saistās ar mīļumu, mīlestību, ar mammu, kad viņu samīļoju. Tie bija svētki mammai. Tā bija vēl viena reize, kad mammu samīļot, to piedzīvoju, kad biju bērns un kad auga mani bērni. Šobrīd bērni un mazbērni ir prom savās dzīvēs. Bet ir patīkami, ja šajā dienā satiec kādu vīrieti, kurš pasaka kādu labāku un mīļāku vārdu.
Mēs, sievietes, taču esam kā puķes. Saka, ar puķēm vajag runāt, tad tās uzziedēs, tāpat ir ar sievietēm – pasaki labu vārdu, cik tu labi izskaties, un sieviete atplaukst.
8.martā Silmaču muzeja vadītāja Sandra Āre organizēja pagastmājā pusdienu pārtraukumu “Kas tev vēl ir pagrabā”, un tad mēs nesām burciņas, degustējām, dalījāmies ar receptēm. Tā sievišķīgi pavadījām pusdienu pārtraukuma stundiņu. Īpaši man palicis atmiņā 8.marts, kad Druvienas dāmu klubs “Pavards” svinēja savas pastāvēšanas apaļu jubileju. Tie bija skaisti svētki visā Druvienā – ar priekšnesumiem, galdiem un puķēm.
Guna Pūcīte, Gulbenes novada domes deputāte
Manuprāt, 8.marts vairāk asociējas nevis ar dienu cīņai pret sieviešu diskrimināciju, bet ar dienu par sievišķības apzināšanos. 8.martā katrai sievietei būtu jāsaņem ziedi par to vien, ka sieviete ir “skaista visos niekos, sīkumos”. Domāju, ka mūsdienās dzimumu nevienlīdzības jautājums nav tik aktuāls, kāds tas ir bijis vēsturē, jo ir mainījušies sabiedrības uzskati un sociālie paradumi. Esmu pateicīga, ka dzīvoju šeit un tagad! Sieviete var būt brīva, neatkarīga, izglītota, jā – arī pašpietiekama. Tomēr jebkurai stiprai sievietei reizēm ļoti gribas paļauties un piekļauties, un nedomāt par vīrišķīgām lietām, tāpēc pasaulei ir jāturas līdzsvarā un vīriešiem ir jāmīl un jālutina sievietes.
Savukārt sievietei politikā ir jāspēj gan augt, gan piemēroties, reaģēt atbilstoši situācijai. Šo “teritoriju” es vēl apgūstu, no kļūdām cenšos mācīties. Daiļā dzimuma priekšrocība ir intuīcija, savukārt trūkums – reizēm pārlieku liela uzticēšanās, kas pēc tam rada vilšanos. Manās acīs politikā daudz lielāku lomu spēlē personīgās īpašības, profesionalitāte, diplomātija, ambīcijas, harisma, savukārt, ja kāds vai kāda domā, ka “viņa jau nevarēs, jo ir sieviete”, tad es teiktu, ka domātājs ir arhaiska personība ar intelekta trūkumu. Tas gan nav attiecināms tikai uz politiku, bet uz jebkuru dzīves situāciju, kur izšķirošais nav muskuļu spēks. Pārsvarā politiķi ir vīrieši, jo šīs spēles viņiem ļoti patīk. Vīrieši mīl varu. Varu iegūst karā.
Mans 8.marts ir “ziedu – tulpīšu – diena”! Vīrs, tētis un brālis nekad neaizmirst par savām ģimenes sievietēm. Un kur vēl negaidītie ziedu prieciņi, kad kāds paver kabineta durvis un pirmais, ko ieraugi, ir ziediņš vīrieša rokās!
