Dzīvē mēdz būt dažādas, pat neparedzamas situācijas. Daļa no tām varētu arī nebūt, ja vien paši cilvēki rīkotos citādāk. Nesen nācās uzklausīt cilvēka stāstu par to, kas notiek ar viņsaulē aizgājuša cilvēka dzīves laikā sarūpēto mantu tikai tāpēc, ka aizgājējs beidzamajā savas dzīves posmā daudzus gadus bijis kopā ar sievieti, dzīvojot ar viņu nereģistrētā laulībā. Civil-sieva vīrieti kopusi un rūpējusies par viņu, bet pie mantas piesavināšanās ķērusies vīrieša vedekla. Turklāt visai dīvainā veidā – iekāpjot mājā pa logu. Arī no pagalma pazudusi laukos nepieciešamā tehnika. Aizgājēja dzīves draudzenei nekas cits neatlicis, kā, bailēs drebot, ka var palikt arī bez jumta virs galvas, uz to visu noraudzīties no malas, saņemot norādi: “Tu nekas te neesi!” Juridiski tas tiešām tā ir un vienīgais ieteikums, ka vajadzēja laulību reģistrēt oficiāli. Tomēr cilvēki, kuri satikušies mūža nogalē, ne vienmēr par to aizdomājas. Šis ir atkal kārtējais gadījums, kas liecina, cik ārkārtīgi mainās cilvēki, kad nonāk saskarē ar naudu un mantu. Cilvēciskās sapratnes faktors tad tiek atstumts tālu prom vai vispār par to netiek domāts. Protams, būt vai nebūt cilvēcīgam, ir atkarīgs tikai no katra paša. Dažiem cilvēkiem acu priekšā redzamais tikai savs pašlabums līdzinās tik biezai miglai, ka iespēja tajā ar kādu dalīties viņiem pat sapņos nerādās. Vai tiešām spējam būt tik mantkārīgi? Laikam liela daļa cilvēku to spēj bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, piesavinoties pat to, kas kādreiz šķitis nevērtīgs.
