Omulīgajai un dzīvespriecīgajai Elzas tantei (viņa pati vēlas, lai tā viņu dēvē) februāra nogalē palika 89 gadi. Mēs runājam par Gulbenes slimnīcu, par tās baltajām un nebaltajām dienām Ulmaņlaikos un Otrā pasaules kara laikā.
Omulīgajai un dzīvespriecīgajai Elzas tantei (viņa pati vēlas, lai tā viņu dēvē) februāra nogalē palika 89 gadi. Mēs runājam par Gulbenes slimnīcu, par tās baltajām un nebaltajām dienām Ulmaņlaikos un Otrā pasaules kara laikā.
Elza Haaka bija sanitāre, īsu laiku veica arī vecmātes pienākumus.
Vēl joprojām viņa ar smaidu atceras, cik tas bijis interesants laiks.Viņa vēlētos tajā atgriezties. Varbūt tādēļ, ka tas bija jaunības laiks.
Elza Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļā sāka strādāt 1937. gadā, viņai tolaik bija 22 gadi. Slimnīca bijusi pašreizējā poliklīnikas ēkā, dzemdību nodaļa bija tur, kur tagad atrodas tuberkulozes dispansers. Kara laikā pie parka bijušas izveidotas lazaretes ievainotajiem, bet dziļāk parkā nelielajā mājiņā – morgs. Slimnīcā tolaik bijuši tikai trīs ārsti, viena vecmāte, piecas medicīnas māsas un sanitāri. Iztika ar trim nodaļām – dzemdību, ķirurģijas un terapijas. Jau tolaik slimnīcā veica operācijas, arī ķeizargriezienus.
Zina, kāda maizei garša
“Vīrs man bija no igauņu “zortes”, tādēļ arī tiku pie tāda uzvārda. Pati esmu dzimusi Litenē. Mūža lielākā daļa pagājusi pa Gulbeni, kamēr līdz pensijas laikam strādāju slimnīcā. Tā man pirmā un vienīgā darbavieta. Tad kādu laiku dzīvoju pie meitas Rīgā, bet nu esmu atpakaļ dzimtajā novadā. Pa tejieni vien esmu blandījusies. Nosvinēju 89 gadus. It kā jau labi jūtos, tikai kauli sāp. Sāpes mani nomoka, bet sirds jau vēl jūtas jauna un prāts, cik jau nu vecam cilvēkam tas ir iespējams, arī vēl mundrs,” smej Elza.
Par slimnīcas darbu Elza atminas, ka toreiz strādāt nācies grūti un, saņemot algu, zinājusi, kāda maizei garša. Toreiz dzemdību nodaļā medicīnas māsu nebija, sanitāres veikušas gan uzkopšanas darbus, gan arī rūpējušās par jaundzimušajiem, palīdzējušas vecāmātei pieņemt dzemdības. Bijušas arī vešerienes un mazgājušas autiņus. Par darbu viņa pelnījusi 40 latus. Tā bijusi laba nauda. Turklāt ēšana darbiniekiem slimnīcā bijusi par brīvu.
“Ja tik vien būtu vēlējusies, veikalā būtu varējusi izvēlēties labākās štātes un kurpes. Mētelim gan drusku pietrūktu. Es jau būtu pucējusies, bet nebija vaļas. Lielākā daļa dzīves pagāja pa slimnīcu,” saka sirmā gulbeniete.
Uz slimnīcu devās turīgākās sievas
Elza atminas, kā kādreiz ar likumu bija aizliegts sievietei sešas dienas pēc dzemdībām celties kājās. Tad nu sanitārēm vajadzējis sievas arī apmazgāt. Lai arī tik sen tas bijis, tomēr civilizēti. Nodaļā bijuši krāni un ūdens, bet sievas mazgājuši ar īpaši tam paredzētu šļūteni. Toreiz nebijis dažādu “stimulantu”, kas paātrina dzemdību norisi. Viss noticis ilgāk un dabiskāk. Tomēr dzemdību galds bijis tāds pats kā mūsdienās. “Man tā vien liekas, ka šīs lietas jau no pasaules gala ir bijušas, un tās nekad nemainīsies,” piebilst Elza.
Uz slimnīcu Ulmaņlaikos dzemdēt devās turīgākās sievas. Kungi uz dzemdību nodaļu nāca ciemos ar ziediem. Visas puķes gan nedrīkstējis nest, tās, kuras stipri smaržojušas, piemēram, lilijas, nav bijis atļauts dāvināt vājiniecei.
“Bet uz dzemdībām brauca ar zirgu. Slimnīcai gan arī bija viens zirgs ar “kaļasku” un citreiz jau arī to izmantoja, atgādājot pacientu, bet biežāk grūtnieces atbrauca, vīru pavadītas. Kad bērniņu veda mājās, tad bija lieli svētki. Zirgu rati bija izgreznoti,” atminas Elzas tante.
Dzemdības tolaik dārgi maksāja – 30 latus, katra slimnīcā pavadītā diena – lats. Tādēļ lielākā daļa sieviešu bērnus pasaulē laida mājās, saucot palīgā pagasta vecmāti. Tolaik katrā pagastā bija sava vecmāte. Tas iznāca krietni lētāk. “Un nedomā, ka kara laikā dzima mazāk. Un sievas arī neraudāja, ka pasaulē jālaiž bērns, kaut arī apkārt šauj. Ar prieku gaidīja. Daudzas gan tolaik bērnus arī atstāja. Vēl šobaltdien atceros tādu reizi, kad kāda māte slimnīcas ķirurģijas nodaļā atstāja divus gadus vecu puisīti, pati aizmuka un viņam pakaļ vairs nenāca,” ar sāpēm piebilst Elza.
Sievietes daudz nav mainījušās
Elza apstiprina, ka bet arī tolaik ar likumu bijuši aizliegti aborti, tos tāpat veica. Klusām dažādos nostūros pie zinātājām sievām. Ne vienreiz vien slimnīcā nonāca asiņojoša sieviete, kurai ārsti steidzās palīgā.
“Zināms, ka pēc ķeizargrieziena jāpaiet krietnam laikam, lai pasaulē laistu nākamo bērnu. Bija sieva, kas pēc ķeizargrieziena dzemdēja uzreiz nākamajā gadā. Viņa nomira. To gan es atceros, tas man dikti sāpēja. Darbā visādi brīnumi redzēti, gan kā piedzimst bērns ar vienu kāju un bez rociņām. Arī toreiz bija sievas, kas dzemdēja katru gadu, bet par bērniem nespēja rūpēties, tad tos slimnīcā atstāja. Bija pat dažas sievas jāuzmana, lai no slimnīcas neaizmūk bez bērna. Bija sieviete, kas piedzimušo bērnu bija atstājusi apstādījumos. Tādi brīnumi notika arī tajos laikos. Sievietes daudz nav mainījušās,” secina Elzas tante.
Aborti bija atļauti tikai tad, kad tiešām bija krīzes situācija, kad bērns pats jau “krita” laukā. “Atceros gadījumu, kad kāda sieva, kas jau bija gaidībās, gāja ogot. Mežā viņai iekodusi čūska. Sieviete dikti gribēja bērniņu, bet auglis iznāca laukā un ārstam bija jāpalīdz no tā atbrīvoties,” piebilst Elza.
Vienmēr paticis jokus dzīt
Viņa smejot piebilst, ka reizēm bijusi arī nešpetna, paticis jokus dzīt, īpaši, kad strādājusi kopā ar savu māsīcu, kas bijusi dikti liela pļāpa. Slimnīcā tolaik strādāja viena vecmāte, kas visiem gan teica, ka viņai ir 28 gadi. Viņa bijusi neganta un dikti kāra uz “pogainajiem” (virsniekiem).
“Izdomājām vienreiz viņu traku pataisīt. Pateicām, ka par viņu ļoti interesējas viens virsnieks. Kapteinis Dāvis. Ne nu tā bija, ne kā. Pēc kāda laika tieši šā kapteiņa sievai dzimis bērns, un tad nu vecmāte bija gaužām bēdīga, ka puisis izrādījies viltnieks. Tad pierunājām citu virsnieku, lai viņu aicina pabūt divatā. Šis aicināja ar motociklu braukt uz Pededzi, bet šī tikai atbildēja, ka māmiņa mācījusi divatā ar svešu vīrieti nepalikt. Šai jau ļoti patika, bet bailīga bija pēc traka,” smej Elza.
Viņa uzskata, ka strādāt slimnīcā ir svēts darbs, jo tādējādi iespējams citiem palīdzēt. Sievas viņu gaidīja, jo Elza vienmēr stāstīja humora gabalus. Sauca viņu par krustmāti, jo jaundzimušajiem bērniem vārdus domājusi.
“Reiz aizlaidu dakteri dežūras laikā uz virsnieku balli, solot, ja būs nepieciešams, skriešu pakaļ. Atveda sievu, kura bija neveiksmīgi dzemdējusi mājās, bija vajadzīga ārsta palīdzība. Bija rudens, dubļi. Novilku savas labās kurpes un uz balles māju skrēju basām kājām. Negribēja mani laist iekšā tādā paskatā. Bet pēc tās balles ar dakteri kļuvām labi draugi. Tā mēs toreiz dzīvojām,” atminas Elza.
Uz ceļa ar cieņu jāsagaida Laimiņa
Elza apprecējās 22 gadu vecumā. Vīrs bija lokomotīves mašīnists. “Es pati neesmu dzemdējusi. Vīram no pirmās laulības bija meita, to es pieņēmu kā savu. Gribējās jau man pašai savu bērnu, it sevišķi, kad darbā redzēju tādus mazus bērniņus katru dienu. Jaunībā biju pieļāvusi kļūdu, tā man vairs neļāva palikt grūtai,” saka gulbeniete.
Šobrīd Elza dzīvo pie labiem cilvēkiem, kas viņai atdara ar labvēlību, ko paši savulaik no viņas saņēmuši. Viņa joprojām radio un televīzijā klausās par medicīnu, tās sasniegumiem. Un priecājas par katru dienu.
“Dievam vienmēr esmu ticējusi un dienu nekad neesmu uzsākusi, nenoskaitot tēvreizi. Ne jau tikai par sevi, bet arī par tuviem cilvēkiem. Es pat iedomāties nevaru, kuru cilvēku es nīstu. Tāda vienkārši nav,” saka Elza.
Un tad viņa stāsta par to, cik grūt reizēm aizmigt, jo kaulu sāpes neļaujot mierīgu nakts miegu. Tad viņa pārdomājot visu dzīvi vēlreiz un vēlreiz.
“Zini, meit, es vienmēr esmu domājusi, ka labais vienmēr atmaksājas. Esmu dzīvojusi ar teicienu: “Tukšam došu, cik vien spēšu, nespēcīgam palīdzēšu.” Un tas man ir ļāvis justies laimīgai. Kad biju maza meitene, mīļa tante man teica, lai es nekad nečurāju ceļa malā, jo tad Laimiņa varot apvainoties un novērsties no manis. Jo Laimiņa iet pa ceļu un tā ir godam jāsagaida. Man liekas, es to esmu sagaidījusi. Es esmu bijusi laimīga,” piebilst Elza.
