Kad lidmašīna paceļas virs mākoņiem, redzam sauli. To parasti aizmirstam, kad esam atkal uz zemes, kur debesis ir pelēkas un nomāc ikdienas rūpes. Lai gan Norvēģijā ziemas diena satumst vēl agrāk nekā Latvijā, tomēr visu ciemošanās laiku šajā zemē saglabājās gaiša sajūta, atgādinot, ka saule dāvā savu siltumu arī tad, kad nav redzama.
“Norvēģija” nozīmē “ceļš uz ziemeļiem”, tāpēc man tāpat kā daudziem likās, ka tur ir krietni aukstāks nekā Latvijā. Taču izrādījās, ka tā nebūt nav, jo valsts rietumu daļu būtiski ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume. Tā sasilda piekrasti, tāpēc ziemas ir siltākas nekā citviet tajos pašos platuma grādos. Skandināvijas kalni stiepjas cauri valstij kā mugurkauls, tāpēc tie ir redzami visur, kur vien braucam. Braucot no Oslo lidostas, var redzēt, ka jaunas ātrgaitas šosejas tiek iegrauztas klintīs. Uz tām aug koki, kuri nesaprotamā kārtā atraduši iespēju iesakņoties.
Peļņa – cilvēku labklājībai
Tagad Norvēģija ir viena no bagātākajām pasaules valstīm. Tās iedzīvotājiem tā ir labklājības zeme. Tāda tā kļuva pēc 1970.gada, kad tika atklātas naftas ieguves vietas. Neviena cita nozare nespēj konkurēt ar naftas un gāzes sektoru, kas nodrošina 45 procentus budžeta ienākumu, 80 000 darbavietu, kā arī ievērojamu atbalstu valsts iedzīvotājiem. Turklāt ienākumi no šīm nozarēm tiek ieguldīti valdības pensiju fondā, kā arī ienākumi no naftas eksporta – valsts rezerves fondā. “Tas nozīmē, ka Norvēģijā naftas peļņu izlieto cilvēku labklājībai. Turpretim Latvijā no līdzīgiem ienākumiem labumu gūtu daži miljonāri,” salīdzina Norvēģijā dzīvojošais latvietis Edvīns. Grūti iebilst, jo mūsu valsts izsniegusi jau trešo licenci “Balin Energy”, kas Latvijas ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā pēta naftas ieguves iespējas. Ja nafta tiks iegūta, Latvijai piederēs vien 10 procenti no tās. Tas ir tikai viens piemērs, kas liecina par atšķirīgu attieksmi abās valstīs un ne tikai, jo Norvēģija starp daudzām valstīm izceļas ar tālredzīgu politiku.
Ievēro godprātības principu
Kā Norvēģijas pārvaldītāji izturas pret iedzīvotājiem, tāda ir to attieksme pret valsts pārvaldi, likumiem un noteikumiem. Latvietis Kaspars secina, ka tur ceļu policisti gandrīz nav vajadzīgi, jo katra paša godaprāts liedz braukt, ja izdzerta kaut viena glāzīte alkohola. Netiek pārsniegts atļautais braukšanas ātrums, kas ar atsevišķiem izņēmumiem ir 80 kilometri stundā. Norvēģi klusībā nosodot latvieti, kurš izmanto vieglo automašīnu, kurai nav tehniskās apskates. Protams, ar tādu var braukt līdz laikam. Ceļu uzturēšanai tiek slēgti līgumi ar privātajiem. Daudzviet ceļi, kas ved kalnup un lejup, ir apledojuši. Šo ceļu malās ir kastes, kurās ir kaisāmais materiāls. Tās nav smiltis, jo tādu, šķiet, Norvēģijā nav, bet sīki akmentiņi. Tos var kaisīt braucēji, ja vēlas. Vairums acīmredzot izvēlas ceļa apstākļiem atbilstošu braukšanas ātrumu, jo maz gadās redzēt, ka tie būtu kaisīti. Taču tā nevienam neliekas katastrofa. “Te nesteidzas un necenšas katrā ziņā kādu apdzīt. Reiz gadījās, ka darbabiedrs nevietā izskrēja uz ceļa mašīnas priekšā. Šoferis nelika pirkstu pie deniņiem un nelamājās, bet smaidot rādīja, lai iet droši pāri ceļam,” stāsta Kaspars. Īpašs stāsts ir par maksas ceļiem. Pie tiem neviens nestāv un neiekasē paredzēto maksu. Katrs braucējs pats ieliek naudu aploksnē, izraksta kvīti un ieliek mašīnas logā, kopiju atstājot. Tāpat latvieši brīnās, ka norvēģi tumsā neiet bez atstarotājiem. Izrādās, ka tos stiprina pat pie zirga kājām. “Reiz braucām mājās no darba un brīnijāmies, ka zemu pie ceļa redzamas četras gaismiņas un krietni augstāk vēl viena. Tikai braucot garām, sapratām, ka tas ir jātnieks zirgā,” atklāj Kaspars.
Neskati vīru no cepures!
Norvēģijā var nobraukt simtiem kilometru un visur redzēt stipri līdzīgas pusotra stāva mājas, kuras latviešiem šķiet neierasti pieticīgas. Tās ir celtas no neēvelētiem dēļiem, kuri pēc tam nokrāsoti. Turklāt starp tām nav neviena grezna savrupnama, kādi ir Latvijā katrā apdzīvotā vietā. Arī pilsētā tikai centrālajās ielās slejas divstāvu koka nami, bet tālāk – tāda pati pusotra stāva apbūve. “Norvēģi nevēlas izrādīties, jo viņiem svarīgāka liekas vienkāršība un ērtība. Mājas ir gana plašas, turklāt ir stingri noteikumi, kā tās jābūvē, lai būtu siltas un netiktu pārkurinātas. Zema apbūve acīmredzot ir tradicionāla, jo ir piemērotākā vietējiem apstākļiem. Nevienā mājā nav mūrētas krāsns. Ir kamīni un ”Jotul” krāsniņas,” stāsta Jolanta. Tiesa, katrā mājā ir visa nepieciešamā sadzīves tehnika.
Norvēģi cenšas saglabāt savas ieražas gan būvniecībā, gan māju iekārtošanā un citās lietās. Pie mājām ir plašas terases un balkoni saules pusē. Mājas kalnu saulainajās nogāzēs ir dārgākas. Par konservatīvismu liecina, piemēram, guļbaļķu būvfirmas saimnieka nevēlēšanās iegādāties elektrisko ēveli, kas Latvijā tiek uzskatīta par nepieciešamu šāda veida ražotnē. Turpretim norvēģis uzskata, ka strādnieki baļķu apstrādei var iztikt ar rokas ēveli. Toties darba devēju un ņēmēju savstarpējā attieksmē valda cieņa. Nav arī svarīgi, cik katram ir naudas un īpašuma. “Kad pie mums atbrauca miljonārs, neviens nespēja pat iedomāties, ka iesirmais vīrs vienkāršā darba apģērbā ir bagāts. Turklāt pats ar traktoru atbrauca pēc zāģskaidām, nevis atsūtīja kādu strādnieku,” skaidro Kaspars.
Nav sliktu laika apstākļu
Elektroenerģijas ražošana ir privāts bizness, bet tās pārdošana ir valsts monopols. Acīmredzot tas ir izdevīgs bizness, jo Rendalenas ielejā blakus nelielai elektrostacijai tiek būvēta vēl viena. Pašlaik būvētāji “graužas” cauri klintij, lai upei liktu plūst pa jaunu gultni un ražot elektroenerģiju. Līdz ar šo būvnieku ierašanos radītas jaunas darbavietas. Arī Gundega atrada sev darbu, viņa rūpējas par elektrostacijas būvētāju telpu uzkopšanu. Apbrīnojami, bet šiem strādniekiem ir nodrošināti lieliski sadzīves apstākļi un ēdināšana. Dažu dienu laikā tika saslietas mājas, kurās ir istabiņas ar sanitārajiem mezgliem un dušām. Ir ēdnīca un kopējas atpūtas telpas. “Mani pārsteidza strādnieku attieksme pret manu darbu. Visi smaida, sveicina un ne tikai piedāvā palīdzību, bet arī patiešām palīdz,” stāsta Gundega. Šim darbam bija paredzēti divi strādnieki, bet Gundega visu paveic viena. Darba devēju pienākums ir nodrošināt gan labus apstākļus darbam (arī kafijas pauzes), gan laika apstākļiem atbilstošu darba apģērbu. Tāpēc Norvēģijā var strādāt jebkuros laika apstākļos, arī lietū, vējā un putenī. “Kad mums bija kalnos jāceļ guļbūve, vispirms devāmies uz veikalu izvēlēties piemērotu apģērbu. Par to maksā darba devējs,” norāda Kaspars.
Sociālais kapitāls – laipnība
Kaspars apmēram gada laikā tikai reizi redzējis, ka viņa darba devējs noskaišas uz kādu strādnieku. Taču par to liecināja vien piesārtusī seja. Protams, latvieši vēl nav apguvuši norvēģu valodu un slikti zina arī angļu valodu. Tad nu paši brīnās, ka saimniekam ir pacietība kaut pusstundu skaidrot, ko viņš vēlas. Kuriozs iznāca, kad kāds norvēģis atbrauca uz ražotni pēc aitu vilnas, ko izmanto guļbūvju siltināšanai. Kad neskaitāmi skaidrojumi nelīdzēja, norvēģis pateica: “Bē!”- un bija pilnīgi skaidrs, ko viņš vēlas. Gundega stāsta, ka pacietība ir raksturīga visiem un visur – skolā, bankā, komūnā (pašvaldība)… Neviens nekliedz un nedusmojas, ka nav laika.
“Mani pārsteidz norvēģu sirsnīgums. Iedomājies – viņi paši atbrauca pie mums un piedāvāja māju! Viņi ir gatavi ņemt savā pagalmā mūs, svešus cittautiešus! Un vēl palīdzēs sameklēt gultas un iedos galdus! Skapju mājā jau ir papilnam, arī virtuve ir iekārtota,” atklāja Gundega pēc tam, kad viņas ģimenes apdzīvotā māja izrādījās nepiemērota šīs ziemas aukstumam, kas pārsniedza mīnus 30 grādus. Šķiet, vai visi Rendalenas ielejas iedzīvotāji bija iesaistījušies siltākas dzīvesvietas meklējumos latviešu ģimenei, līdz kopējie pūliņi vainagojās ar visiem iepriecinošu rezultātu. Gundega secina, ka norvēģi sirsnīgi un atsaucīgi ir tāpēc, ka viņi tā tiek audzināti kopš bērnības. Pārējie skolēni viņas dēlam Reinim aplaudēja, kad viņš dalīja savu pusdienu maizi ar kādu, kurš to bija aizmirsis. Katrs skolēns ne tikai sarakstās, bet arī sūta materiālu palīdzību bērniem Āfrikas valstīs.
Vairāk izvēlas sportu
Man sākumā šķita, ka ir garlaicīgi dzīvot ielejā, kurā ir mazi veikaliņi, skola, kafejnīca… Taču izrādījās, ka patiesībā tur iespēju veselīgai atpūtai ir vairāk nekā Latvijā, kur katrā pagastā ir izremontēta kultūras pils un uzcelta sporta zāle. Kalnā ir slēpošanas trase ar pacēlāju. Ielejā ir slidotava un hokeja laukums, kas ir zem jumta, kā arī trase slēpošanai. Var doties uz šautuvi vai sporta zāli pie skolas. Tur ir arī kalniņš, no kura skolēni vizinās garajā starpbrīdī, kas ilgst stundu. Var izmantot peldbaseinu.
Zemledus makšķerniekiem ir īsta paradīze, jo upes un ezeri, lielāki un mazāki, ir visur. Mani pārsteidza, ka norvēģi līdakas atzīst par negaršīgām un gandrīz neizmanto uzturā. Augstāk tiek vērtētas foreles, alatas un sīgas. “Zivju ir daudz, tāpēc tās izmakšķerēt var katrs iesācējs. Līdakas ķeras vienmēr,” secina pusaudzis Artis.
Vasaras mēnešos sporta nodarbībām un spēlēm var izmantot stadionu, kurā ir gan dažādi sektori, gan futbola laukums. Protams, notiek arī saviesīgi pasākumi. Tos parasti rīko viena vai vairākas darbavietas saviem strādniekiem. Savukārt pensionāri labprāt dodas iedzert kafiju un papļāpāt uz kafejnīcu. Šiem braucieniem viņi var izmantot taksometrus, par kuriem maksā komūna.
Īpašas ir norvēģu attiecības ar alkoholu. To var iegādāties tikai valsts veikalos, kuri strādā līdz pulksten 19.00 tikai darbdienās. Rendalenas ielejā dzīvojošajiem līdz tuvākajam šādam veikalam ir 75 kilometri. Mazajos veikaliņos var nopirkt vāju alu. Nav jau, protams, tā, ka norvēģi nedzer. Gandrīz katrā lauku sētā brūvē “savu marku”, bet tikai pašu vajadzībām. Taču latviešiem vēl nav gadījies redzēt piedzērušos norvēģi. “Liekas, būtiska ir sabiedrības nostāja pret ālēšanos un bļaustīšanos,” spriež Kaspars. Miers, pārticība un sakārtotība ļauj dzīvot mierā un saskaņā arī latviešu ģimenēm. Esot tālu prom no tuviniekiem, savstarpējās attiecības ģimenēs kļūst vēl ciešākas un mīļākas.
