Lai gan Gulbenes novads „Dzirksteles” korespondentiem šķiet tik pazīstams, ka ir skaidrs, kurp ved katrs ceļš vai taka, tomēr ir ne mazums gadījumu, kad par navigatoru telefoniski nākas ņemt talkā cilvēku, uz kura dzīvesvietu ir jādodas. Attālumi, ko mēs, pilsētā dzīvojot, mērām kilometros, lauku ļaudīm šķiet niecīgi, tāpēc ceļa skaidrojums, kas sākumā šķiet uzjautrinošs, spēj novest pat līdz izmisumam. Nav viegli atrast māju, uz kuru ceļa norāde ir sekojoša. „Uzbrauksiet tajā kalnā pie tā lielā bērza, tad nobrauksiet lejā un pagriezīsieties pa kreisi. Labajā pusē būs vecs šķūnis. Atkal griezieties pa kreisi, tad nelielu gabalu brauciet taisni, pāri upītei, tad būs liels līkums, skatieties, ceļa malā būs nelielas priedītes, brauciet tām cauri, tad laidieties atkal no kalna lejā. Kreisajā pusē būs divas vai trīs mājas. Viena balta, otra pelēka. Aiz pēdējās uz ceļa vienmēr guļ liels suns. Pabrauksiet sunim garām, tad būs neliels mežiņš, brauciet tam cauri dažus simtus metru, pagriezieties uz lielā akmens pusi, tad kalnā augšā un kādus pāris kilometrus taisni. Ceļa malā būs norāde ar mājvārdu.” Kur vēl detalizētāku skaidrojumu saņemt, ja vien kalns būtu šā vārda cienīgs, ja lielā bērza vietā neaugtu pāris gadu vecs kociņš, ja no šķūņa agrākās godības nebūtu pāri palikuši tikai sniega nosegti pamati, ja upīte nebūtu mazāka pat par grāvi, norādīto dažu simtu metru vietā – daži kilometri, ja suns nebūtu nolēmis tieši tajā dienā un stundā, kad braucam pēc norādēm, izvēlējies nosnausties savā būdā, ja mājvārda vietā nedīžotos satrupējis stabs. „Nevarējām jūs vairs sagaidīt! No pagasta centra tak dzīvojam pavisam netālu.” To, ka netālu, daudz vieglāk ir saprast, mērojot šo ceļu atpakaļ.
