Kad vasara pamazām tuvojās nobeigumam, gulbenietei Gunitai Zvirgzdiņai radās iespēja atpūsties gleznainās Vidusjūras krastā nelielā Turcijas kūrortpilsētā Alānijā.
Kad vasara pamazām tuvojās nobeigumam, gulbenietei Gunitai Zvirgzdiņai radās iespēja atpūsties gleznainās Vidusjūras krastā nelielā Turcijas kūrortpilsētā Alānijā. Nedēļu augustā Gunita varēja baudīt silto sauli un skaisto dabu, kā arī iepazīt Turcijas kultūru un tradīcijas.
Ceļojumu uz Turciju G.Zvirgzdiņa laimēja, piedaloties veikala “T-Market” rīkotajā akcijā. “Ar mani nekad tā nebija noticis. Līdz šim nekad neko nebiju laimējusi, bet tagad man pavērās lieliska iespēja iepazīt Turciju,” saka G.Zvirgzdiņa. Ceļojumā Gunita varēja ņemt līdzi vēl kādu cilvēku. Viņa devās kopā ar māsu Ināru.
Nokļūst pasakā
Turcijā Gunita un viņas māsa nokļuva ar lidmašīnu. Gunita nekad agrāk nebija lidojusi, tādēļ pirms došanās ceļojumā viņa apjautājās paziņām, kādas ir izjūtas lidojot.
“Nācās dzirdēt dažādas atsauksmes, tomēr pati lidojot satraukumu nejutu. Nedaudz īpatnēja sajūta bija paceļoties. Kad lidmašīna sasniedza maksimālo augstumu, šķita, ka tā nemaz nekustas. Pirms nolaišanās Antaljas lidostā, pa lidmašīnas logu varēju vērot tādus mākoņus, kādus nekad nebiju redzējusi – tie bija tik milzīgi, tik balti un pūkaini. Nolaižoties iekļuvām vairākās gaisa bedrēs. Vēderu kutināja ne pa jokam,” iespaidos dalās Gunita. Viņu nedaudz pārsteidzis, ka pirms lidojuma beigām, kad lidmašīnas riteņi skāra zemi, visi pasažieri aplaudēja pilotam, šādi pateicoties par veiksmīgo lidojumu un nosēšanos.
“Varbūt tiem, kas bieži lido, tas nešķiet nekas sevišķs, manī tas radīja īpašu pacilātības sajūtu,” saka G.Zvirgzdiņa.
Ne Gunita, ne viņas māsa nekad nebija bijušas eksotiskajās zemēs. “Turcijā mēs ielidojām vakarā, kad jau bija tumšs. Pārbraucienā no lidostas līdz viesnīcai, kurā pavadījām pusotru stundu, gide mūs iepazīstināja ar Turcijas vēsturi un tradīcijām,” atceras G.Zvirgzdiņa.
Ierodoties viesnīcā, Gunita un viņas māsa bija patīkami pārsteigtas. “Viesnīca bija skaista, mēs dzīvojām jaukā divistabu numuriņā ar lodžiju, no tās pavērās burvīgs skats uz kalniem. Milzīgie kalni izskatījās tik skaisti, ka pirmajā rītā abas ar māsu, pašām to nemaz nezinot, nofotografējām pilnīgi vienādus kadrus ar kalnu ainavu,” stāsta Gunita.
Tomēr viņa saka, ka, aplūkojot fotogrāfijas, nevar izjust to, ko jūt, visu skatot savām acīm. Turcijas daba ir ļoti skaista, bet fotogrāfijās nav iespējams pilnībā atklāt tās burvību. “Dzīvojot Turcijā, jutos tā, it kā būtu nokļuvusi pasakā,” atzīst G.Zvirgzdiņa.
Lej virsū ūdeni
Tūristiem piedāvā doties dažādās ekskursijās. Tās nav iekļautas ceļojumā, tādēļ par tām ir jāmaksā atsevišķi. “Ekskursijas ir samērā dārgas. Vienam cilvēkam ekskursija izmaksā apmēram 30 līdz 40 dolārus. Mēs izvēlējāmies doties ekskursijā ar safari džipiem,” stāsta Gunita. Viņa uzskata, ka ekskursijās tūristiem ir iespēja vairāk iepazīt Turcijas kultūru un paražas. “Augšup kalnos dodas vairāki džipi. Braucot pa stāvo ceļu, sajūtas bija līdzīgas tām, kad pacēlāmies ar lidmašīnu. Kas ir piedalījušies šādā braucienā, zina, ka līdzi ir jāņem ūdens. Mums ar māsu līdzi bija tikai katrai sava minerālūdens pudele. Apdzenot cits citu, šoferi signalizē, bet pasažieri šajā mirklī lej viens otram virsū ūdeni, tādējādi nodrošinot laimīgu ceļu,” atceras Gunita.
Augšā kalnos šoferi ekskursantiem rādīja dažādus trikus, stāstīja par turku kultūru. Pēc tam varēja nogaršot turku nacionālos ēdienus.
“Mums bija paredzētas pusdienas uz upes. Sākumā nevarējām saprast, kā tas notiks, līdz ieraudzījām, ka galdi un krēsli atrodas tieši upē. Pusdienojot mūsu kājas līdz potītēm atradās ūdenī. Tas bija interesanti – ūdens bija tīrs un silts, tam cauri varēja redzēt akmeņaino upes gultni, turpat netālu bija skaists ūdenskritums,” iespaidos dalās G.Zvirgzdiņa.
Turki cienājuši ar interesantu ēdienu, kas esot līdzinājies pankūkām. Izdevies nogaršot arī šašliku turku gaumē. Gunitai garšojuši turku ēdieni.
Jābūt labam peldētājam
Mazajā kūrortpilsētiņā Alānijā sabiedriskā dzīve sākoties tikai pēc deviņiem vakarā – tad vairs nav tik karsti. Dienā vidējā gaisa temperatūra ir 55 grādi.
“Veikalā, kur ir kondicionieris, bija 38 grādi. Tomēr viņu 55 grādos jutāmies daudz labāk nekā 30 grādu temperatūrā Latvijā. Protams, pa ielu pusdienlaikā ir grūti staigāt, aizliegts arī sauļoties – to darīt drīkst vienīgi zem saulessarga,” stāsta atpūtniece. Viņa atklāj, ka lielā karstuma dēļ Turcijā ne soli ārpus viesnīcas nevar spert bez minerālūdens pudeles, turklāt ūdeni uz katra stūra nepārdod un tas maksā samērā dārgi. Gunita novēroja, ka pusdienlaikā pludmalē ir samērā maz cilvēku.
“Lai gan Vidusjūra ir skaista, tajā ir grūti peldēties. Krasti ir akmeņaini. Brienot dziļāk ūdenī, akmeņi pakāpeniski kļūst arvien lielāki, visas dienas jūrā bija spēcīgi viļņi. Ja neesi labs peldētājs, pirmajiem diviem viļņiem pāri tikt nav iespējams. Viļņi triec peldētājus pret akmeņiem ar milzīgu spēku,” stāsta Gunita un piebilst, ka no šādas peldēšanās nevar gūt baudu.
Randiņš uz katra soļa
“Turcijā cilvēki ir ļoti laipni, nevar salīdzināt ar Latviju. Vakaros, pastaigājoties pa ielu, gar kuras malām atrodas dažādas kafejnīcas, var dzirdēt milzum daudz jauku vārdu. Oficianti stāv ielas malā un, aicinot iekšā kafejnīcā, izsaka komplimentus. Viņi ir iemācījušies pateikt “labvakar” dažādās valodās. Kafejnīcās, diskotēkās un viesnīcās bārmeņi un apkalpotāji no acīm nolasa katru vēlēšanos,” stāsta Gunita.
Viņu pārsteidza arī tas, ka, ejot pa ielu, nekad nav jāatskatās un jāmeklē taksis. Tur takši brauc ar atvērtām durvīm, signalizē un piestāj pie katra cilvēka. Ja cilvēks nevēlas braukt, taksis dodas tālāk.
“Esmu dzirdējusi nostāstus, ka turku vīrieši ir kā traki pēc Baltijas sievietēm. Protams, viņi piedāvā visneiedomājamākās lietas, ja vēlies, randiņu var sarunāt gandrīz uz katra soļa, bet neviens aiz rokas līdzi nerauj,” apliecina Gunita.
Interesanta viņai šķitusi iepirkšanās. “Sapratu, ka preces patiesā vērtība ir apmēram trešā daļa no sākotnējās summas. Pārdevēji kaulējas ilgi un nelaiž ārā no veikala, kamēr neesi nopircis noskatīto preci,” stāsta atpūtniece. It visur tūristiem piedāvā iegādāties dažādus suvenīrus, kam ir simboliska nozīme.
G.Zvirgzdiņa atzīst, ka viņai patiešām izdevās atpūsties. “Katru vasaru kaut kur dodamies, bet šoreiz bija pavisam citādi – varbūt tādēļ, ka biju tik tālu no mājām, no ģimenes, no draugiem, sazvanīties tik bieži nevarējām. Varēju aizmirst visas ikdienas rūpes un raizes, turklāt tur viss bija tik skaisti! Katru rītu no balkona vērojām vienu to pašu ainavu, bet katrreiz tā izskatījās citādāka. Vakaros baudījām saulrieta krāšņumu. Ik dienu satikām jaukus cilvēkus. Kad bija jādodas mājup, mūs pārņēma divējādas sajūtas – gribējās doties mājās, bet negribējās atstāt šo burvību. Šķita, ka mūs izrauj no pasakas un liek atgriezties realitātē,” stāsta Gunita.
Viņa ir priecīga, ka laimējusi šo ceļojumu. Par Gunitas veiksmi priecājās arī draugi un tuvinieki. “Es labprāt turp dotos vēlreiz. Gribu šo skaisto zemi parādīt arī dēlam,” saka Gunita.
