Pirms kāda laika Latvijā plaši pazīstami cilvēki – dziedātāji Olga Rajecka, Roberto, Dons, Agnese Rozenbauma, Ivo Grīsniņš – Grīslis, modes māksliniece Šeila un rokeris Frīdis – iejutās ubagotāju lomā.
Pirms kāda laika Latvijā plaši pazīstami cilvēki – dziedātāji Olga Rajecka, Roberto, Dons, Agnese Rozenbauma, Ivo Grīsniņš – Grīslis, modes māksliniece Šeila un rokeris Frīdis – iejutās ubagotāju lomā. Pārģērbušies līdz nepazīšanai, ar plakātiem rokās, viņi stundas laikā centās savākt pēc iespējas vairāk līdzekļu Rīgas bezpajumtnieku nakts patversmei.
Mākslinieki ubagu lomā iejutās tikai uz vienu stundu, bet daudziem cilvēkiem tas ir kļuvis par dzīves stilu, nereti arī par ienesīgu biznesu. Runā, ka, dažviet ubagojot, var nopelnīt arī paprāvu naudas summu.
Ejot pa galvaspilsētas ielām, ar ubagotājiem jāsastopas ik uz stūra. Dažviet redzami jaunieši ar mūzikas instrumentiem rokās, kas garāmgājējus un viņu labvēlību mēģina piesaistīt ar muzicēšanu, citviet manāmi gados veci un nespējīgi ļaudis, kas bezpalīdzīgi sakņupuši sēž uz aukstās zemes. Starp ubagotājiem bieži vien gadās redzēt arī mazus bērnus – tieši viņu nožēlojamais izskats un pastieptā roka apkārtējos izsauc vislielāko žēlumu. Domāju, ka daudzus iežēlina arī ubagotāju līdzpaņemtie dzīvnieki.
Arī mazpilsētas ielās nereti var sastapt kādu ubagotāju. Gar veikalu ieejas durvīm bieži vien klaiņo cilvēki, kas izliekas par kurliem un mēmiem un lūdz naudu. Ne reizi vien, ejot pa ielu, pēkšņi ir nācies uzklausīt arī īsu, bet ļoti uzstājīgu saucienu: “Iedodiet 20 santīmus!” Turklāt tas ir nācis no maza bērna mutes. Vai viņam šie
20 santīmi ir tiešām vajadzīgi, lai iegādātos ko ēdamu? Kad tiek piedāvāts iet kopā uz veikalu un nopirkt pārtikas preces, šis palīdzības lūdzējs ātri vien pazūd vai nikni atsauc: “Man vajag tieši naudu.”
Jau paskatoties vien uz ubagotājiem, bieži vien kļūst skaidrs, ka ne visi šie ļaudis ir trūkumcietēji un tādi, kam nav ne mājvietas, ne darba, ne tuvinieku, kas spētu par viņiem parūpēties, daži ubagošanu izvēlas kā vienkāršāko peļņas avotu, turklāt liela daļa ubagotāju nopelnīto naudu iegulda grādīgo dzērienu vai apreibinošo vielu iegādē.
Vai ubagošana būtu jāaizliedz ar likumu? Manuprāt, tas ir diskutējams jautājums. No vienas puses, dažiem cilvēkiem šī ir tiešām vienīgā iespēja, kā sapelnīt kaut pāris santīmus vai latus, lai spētu izdzīvot, no otras puses – ir taču dažādas patversmes un sociālie dienesti, kuros var rast citādu palīdzību, lai tā nav jāmeklē uz ielas. Turklāt cilvēki arī kļūst piesardzīgāki, jo ubagotāju ir saradies milzum daudz un ne vienmēr cilvēka cēli ziedotā nauda tiek iztērēta tikpat cēlam mērķim. Bet varbūt pareizākā rīcība, risinot šo situāciju, būtu iespēja nodrošināt cilvēkus vismaz ar nelieliem līdzekļiem, lai viņiem nav jākļūst par ubagotājiem?
