Vakar, gatavojot publikāciju par meža ugunsgrēkiem, devāmies uz ugunsgrēka vietu Lejasciema pagasta teritorijā. Dodoties turp, man prātā atausa bērnības atmiņas. Kādreiz dzīvoju nelielā apdzīvotā vietā, kuru ieskāva meži. Kādā reizē paliels meža ugunsgrēks bija izcēlies turpat netālajā mežā un man, bērnam, tas bija milzīgs pārdzīvojums, jo baidījos, ka ugunsgrēks netiks apdzēsts un uguns var atnākt arī līdz vietai, kur dzīvojam. Vēl šausmīgāku to visu darīja fakts, ka mans tētis arī bija ugunsdzēsējs. Mani mocīja baiļu sajūta arī par viņa drošību. Vakar, ierodoties ugunsgrēka vietā, mēs redzējām jau izdegušu mežu. Meža dienesta darbinieki liesmas bija apdzēsuši un ugunsgrēku lokalizējuši iepriekšējā vakarā, bet darbs turpinājās arī vakar, tas turpināsies, līdz viss tiks apdzēsts pilnībā. Skats ugunsgrēka vietā nav patīkams. Viss apkārt melns, izdedzis, lielo koku stumbri apdeguši, arī turpat esošā jaunaudze izdegusi, visapkārt, kur vien sniedzas skats, zeme turpina kūpēt, pa laikam atkal un atkal šur tur uzšaujas arī kāda uguns liesma. Meža dienesta darbiniekiem priekšā vēl ilga cīņa. Bet vēl ilgāks laiks paies, līdz šeit atkal zaļos mežs… Un kāpēc tā notiek? Mežinieki saka, ka pašaizdegšanās, protams, pie apstākļu sakritības ir iespējama, bet tas notiek ļoti retos gadījumos un lielākoties vainojams ir cilvēks, kurš nometis izsmēķi, sērkociņu, varbūt pat kurinājis ugunskuru un to nav kārtīgi nodzēsis. Gribas aicināt cilvēkus, kas dodas uz mežu – esiet tiešām ļoti piesardzīgi šajā ļoti sausajā laikā! Uguns nodara ļoti lielu skādi.
