“Meitiņ, tad es ņemšu tikai vienu kukulīti maizes. Gan jau ar to četrām dienām pietiks. Arī krējumu tomēr atlieciet malā, jo nepietiks naudas. Līdz pensijai vēl pusotra nedēļa, tāpēc jādomā, kā izdzīvot. Vēl arī aptiekā zālēm kaut kas jāatlicina, lai gan visas vajadzīgās tāpat nopirkt nevarēšu,” gaidot veikalā savu kārtu pie kases, dzirdu, kā kasierei taisnojas pensionāre cienījamā vecumā. Samaksājusi par kukulīti maizes, viņa vēl brīdi cītīgi pārlūko naudas maka saturu, izņem no tā piecus centus un iemet ziedojumu kastē. “Lai jau tiek kādam bērniņam,” sirmgalve piebilst un lēnītēm dodas uz aptiekas pusi. Redzētais reizē ir piemērs cilvēcīgumam un dzīves nežēlībai. Ja valdības pārstāvji itin bieži pēdējā laikā lepojas, ka valstī viss iet uz augšu vien, tad vecie cilvēki par it kā pārvarēto ekonomisko krīzi maksā vēl šodien. Vērojot televīzijā sižetu par pensionāru piketu, klausoties pie viņiem iznākušo amatpersonu teikto, kārtējo reizi pārliecinājos, ka iznākt pie vecajiem cilvēkiem un brīdi uzkavēties, tā arī neko konkrēti neatbildot uz viņu uzdotajiem jautājumiem, ir visvienkāršāk. Galvenais: iznācām, parādījāmies, bijām! Un kas no tā? Vai tāpēc cilvēkiem ar četrdesmit un vairāk gadu darba stāžu kļuva vieglāk? Vai tāpēc viņi viena maizes kukuļa vietā varēs iegādāties divus, bet krējuma trauku nevajadzēs atlikt malā, par sviesta paciņu nemaz nerunājot? Ar 1.oktobri ir plānota pensiju un atlīdzības, kas nepārsniedz 311 eiro, neliela indeksācija. Labas gribas žests, kas man šķiet tikai kā pensionāru balsu noklusināšana. Kaut ko indeksēsim, tad jau kādu laiku liksies mierā! Mjā, pensionāri valstij ir dārgi cilvēki šī vārda tiešajā nozīmē.
