..savādi mirdz! Tā dzejnieks Jānis Poruks ir teicis par zvaigznēm. Līdzīgi viņš izteicies arī par cilvēkiem: “Un katram – savāda sirds.” Vakar mūsu novada dzejniekam J.Porukam bija 143. dzimšanas diena. Šoreiz tā bija noraudājusies svētdiena. Lija visu dienu gandrīz bez mitas. Vakarā bija arī neliela migla. Kā jau pienākas veļu laikā. Taču skumji nebija nemaz. Šis krāsainais rudens ir tik skaists pat piemircis slapjš! Kopā ar suni klīdām pa naksnīgajām Gulbenes ielām, ķerot ēnas un domājot katrs savu domu. Man oktobris ir laiks, kad visvairāk domāju par visiem tiem, kuri bijuši svarīgi, mīļi, dārgi un tādi vienmēr manā dzīvē paliks, kaut viņu vairs nav. Tur ir satiktie un iztēlē projicētie. Arī J.Poruks. Jaunībā taču esmu Gulbenes Tautas teātrī spēlējusi divās J.Poruka daiļradei veltītajās izrādēs – dzejas iestudējumā “Es zinu, kā roze plaukst” gan pavisam epizodiski, kā arī man bija neliela loma dzejnieka biogrāfiskajā izrādē “Pērļu zvejnieks”. J.Poruka tēlā bija iejuties toreizējais teātra režisors un dibinātājs Pēteris Sūcis. Dzejnieka mātes lomā bija Olga Krieva. Izrādē piedalījās arī Laimonis Sīkais. Reizēm rudenī, ejot pa Gulbenes ielām, man ir sajūta, ka, re, tālumā redzu ejam P.Sūci. Vai arī piepeši dzirdu sev blakām O.Krievas vitālo balsi. Esam atkal satikušies. Raudāt negribas nemaz. Tāpat kā Gulbenes vidusskolas salidojumā, pieminot savus mūžībā aizgājušos skolotājus. Tepat jau viņi visi ir! Mūsu atmiņās! Tik dzīvi, tik patiesi, tik vajadzīgi. Veļu laikā nav jāraud, ir jāvakarē, jāatceras, jādzied! Ir jāmielo dvēseles!
