Dažam jaunais gads sācies labi – bikses par mazām palikušas. Bet man bikses krīt nost, ja ar siksnu nesajožu. Esmu palicis bez sievas, bez savas Antonijas. Viņa, ziniet, nosprēgāja kā mušmires saēdusies un aizbrauca pie bērniem uz Angliju. Kā tāds ezis – devās ziemas guļā. Un lai es tagad no vienas pensijas pamēģinot tikt galā ar komunālajiem maksājumiem mūsu trīsistabu dzīvoklī un turklāt vēl iemanoties dzīvot ar pilnu vēderu un dullu galvu. Atriebās man, saprotiet! Un par ko?!
Antonija saskaitās, jo aizrādīju, lai cep lielākas kotletes, vairāk un biežāk. Saprotiet, ar mani ir tā: ja trīs dienas esmu dzēris, bet neesmu gaļu ēdis, man sapņos desas vien rādās. Sieva saka: “Tukša blusa augstāk lec. Nedzer, un mazāk rīt gribēsies, vairāk pa māju strādāsi.”
Nu ko lai dara… Tik čaklai sievai gadījies tik slinks vīrs. Bet es taču savu Antoniju mīlu! Viņa mani arī mazliet. Sauca jau viņa mani līdzi uz to Angliju ziemu pārlaist bērnu maizē, mūsu pensijas ietaupīt, bet es atteicos. Labāk esmu tēvzemē ar akmeni kaklā nekā svešumā ar akmeni pagalvī. Reiz biju jau tajā Anglijā. Nepatīk man tur. Tā miglas pūšana acīs. Vairs neticu pasakām par laimi aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Paliku mājās. Viens.
Kā sieva aizbrauca, es uzreiz vaļinkus kājās un – prom pie savas mīļotās sievietes – pastnieces Anniņas, nu jau gan bijušās pastnieces. Tieši uz pusdienām ierados. Šī mani bez entuziasma sagaidīja. Pati pie galda neaicināja, bet pats uzprasījos, teikdams: “Kas te tik jauki smaržo?” Tad nu viņa mani pacienāja ar vārītiem kartupeļiem, skābiem kāpostiem un mērci… no pagājušā gada desas. Drusciņ pelējuma garša cauri sitās. Un Anniņas nelabiekārtotais dzīvoklis arī bija pavēss. Šī man skaidroja, ka taupības nolūkā krāsni kurinot tikai katru otro dienu. Pie šiem vārdiem man mati saslējās stāvus kā adatas visās vietās un sāka durstīt. Pieklājības pēc pabeidzu maltīti un atsveicinājos. Uz mīļošanos prāts nemaz nenesās. Un bija arī sajūta, ka es maisos pa Anniņas dzīvi kā tāds spainis pa aizsalušu aku.
Klunkurēju uz mājām, pie deguna man bija piesalusi lāsteka. Un tajā brīdī nodomāju, ka par glāzīti sildoša dzēriena es būtu gatavs pats sevi pārdot. Tieši tādā brīdī es satiku savu kaimiņu Toļiku. Viņam kā reizi kabatā bija šmakovkas pudelīte. Uzzinājis, ka esmu mājās pamests viens tā kā sapuvis ābols, lai maitātos tālāk, apžēlojās. “Ejam pie tevis,” rosināja Toļiks. Glāzīte pēc glāzītes pazuda manā vēderā kā nauda caurā zeķē. Siltāk kļuva, bet nereiba nemaz un dikti atkal jau gribējās ēst. Bet mājās man bija tikai maize un tā pati bez sviesta. Naudas – ne centa. Pirms aizbraukšanas sieva visu manu pensiju iztērēja komunālajos maksājumos un vēl bija spiesta mazliet piemaksāt no savas pensijas. Es žēli iekaucos kā bānītis, kas dodas ceļā tukšgaitā – bez pasažieriem. Toļiks, izprotot manu dvēseles stāvokli, sacīja: “Neuztraucies, es izmācīšu tevi, kā ziemā ir pareizi jādzīvo. Tava sieva vēl leposies ar tevi, redzēsi, Anton!”
Toļika ieteikumi bija drakoniski. Pirmkārt, krānus ciet, ūdeni nelietot! Ja gribot nomazgāties, lai ejot uz parku un pliks sniegā izvārtoties. Būšot daudzējāds efekts. Arī veselība un potence uzlabošoties. Hokeju skatīties un ēst jāiet ciemos. Vismaz katru otro dienu, jo katru dienu vecam cilvēkam, kurš nestrādā fizisku darbu, nemaz nav jāēd. Turpat pie draugiem arī var nokārtot lielās darīšanas, jo tur vismaz būs tualetes papīrs. Mājās plīti kurināt – aizliegts! Elektrību slēgt arī nevajag. Ja akurāt gribas naktī pastāvēt gaismā, jāiet uz ielas, piemēram, pastaigāties pa lieliski izrotāto centrālo skvēru. Bet vislabāk ir naktis pavadīt pie Anniņas, uzkurinot sevī iekšējo uguni.
Noklausījos es Toļika pamācības un tad teicu: “Labs ir. Tagad manā dzīvoklī slēgsim gaismu ārā un iesim pie tevis. Man dikti gribas ēst un uz tualeti arī gribas.” To dzirdēdams, Toļiks kļuva taisns kā svece. Nevarēšot pie šā iet, jo mēs ar viņu patiesībā draugi nemaz neesot, kaimiņi tikai. Sakiet, vai viņš nav riktīgs āpsis?
Toļiks aizgāja, paliku viens un jutos tik pamests kā no āliņģa izvilkts asaris uz ledus… Un tajā brīdī atvērās mana dzīvokļa durvis un pa tām ienāca… Kā jūs domājat, kas ienāca? Protams, mana Antonija! Tikai nedēļu bez manis izturējusi tajā Anglijā. Jā, reizēm nav man viegli sadzīvot ar savu lauleni, bet es jums teikšu – labāk gals ar briesmām nekā briesmas bez gala.
