Jau vairāk nekā nedēļu ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem snieg. To, kur zem sniega paslēpušies grāvji vai celmi, var pateikt vairs tikai zinātājs.
Jau vairāk nekā nedēļu ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem snieg. To, kur zem sniega paslēpušies grāvji vai celmi, var pateikt vairs tikai zinātājs. Savukārt meža cūku bari, kas vēl pavisam nesen mitinājās krūmos teju vai pie paša mednieku namiņa, šķiet izkūpējuši gaisā.
Ir jau krietni pāri pusdienlaikam, kad beidzot nelielā egļu pudurī izdodas ielenkt lielu meža kuili. Tomēr prieks par gaidāmo medījumu izrādās pāragrs. Tiklīdz dzinējs pa pēdām ieiet biezoknī, kuilis, kurš turpat vien ir gulējis, lec kājās un gandrīz nogāž gar zemi Valdonkuli.
Sapīkuši atgriežamies medību namiņā. Valdonkulis nespēj vien beigt taisnoties par pasprukušo ruksi un, lai apklusinātu zobgaļus, sāk stāstīt par saviem jaunības dienu “varoņdarbiem”.
Pazūd suns
Tas bija tolaik, kad medībās varēja doties ar mežsarga atļauju. Es vēl biju puika, taču tēvs mani jau ņēma līdzi medībās. Medīšana neveicās, gluži kā mums šodien. Turklāt vēl suņuks kaut kur bija aizskrējis. Pēcpusdienā jūdzām zirgu ragavās un braucām meklēt. Izbraukājām mežu krustām šķērsām, taču sunīša nebija. Beidzot aizkūlāmies līdz mežsarga mājai. Pie mežsarga padzērām tēju un posāmies atceļā. Tā kā nākamajā dienā bija paredzēts medības turpināt, mežsargs tēvam iedeva bisi un sešas patronas. Sak, rīt noderēs, bet, ja pa ceļam ko redzi, šauj. Iedeva arī svina gabalu. Ar patronām tolaik bija grūti. Skrotis un renkuļus gatavojām paši. Svinu sakapāja gabaliņos, karsēja čuguna katlā un grozīja, līdz ieguva daudzmaz apaļas bumbiņas.
Malkas “zagļi”
Sāka jau krēslot, kad sēdāmies ragavās un braucām mājup. Izbraucām klajumiņā, kur rudenī bija cirsts mežs. Baļķi bija sakrauti grēdās. Krēslā šķita, ka gar tālāko kaudzi līkņā vairāki sakumpuši stāvi. Teicu tēvam, vai tik kāds nezog malku. Tomēr ne. Tumšie stāvi bija meža cūku bars. Rukšu bija vairāk nekā trīsdesmit. Čukstēju tēvam ausī – lai tak šauj. Tēvs rūpīgi notēmēja, un vakara klusumā atskanēja divi spalgi šāvieni. Kad izklīda dūmi, gandrīz sastingām. Viss meža cūku bars bija saskrējis apkārt pajūgam. Labi, ka zirgs bija mierīgs un nesāka trakot. Dažas sekundes cūkas mūs nopētīja un metās bēgt. Taču viens ruksis tā kā piekliboja. Tēvs izšāva atkal, taču meža cūka turpināja ceļu. Tēvs izšāva vēl pāris reižu, tomēr dzīvnieks kā nekrita, tā nekrita.
Izglābj zaru žākle
Medību trakuma pārņemts, izlēcu no ragavām un klupdams krizdams skrēju pa dziļo sniegu, lai aizšķērsotu cūkai ceļu. Nepadomāju, ka rokā nav pat mieta. Pēkšņi apstājos. Tikai metru priekšā bija paprāvs kuilis, kurš skatījās manī zvēriskām acīm un sēcoši elpoja. Kā pa miglu dzirdēju tēvu kliedzam, lai nolaužu vismaz koka zaru. Par laimi, biju apstājies pie nelielas priedītes, kurai sausu zaru netrūka. Nolauzu vienu un šķīlu kuilēnam pa pieri. Ruksis mazliet sagrīļojās, taču palika stāvam. Belzu vēlreiz. No spēcīgā sitiena pat zars pārlūza. Taču kuilim no tā ne silts, ne auksts. Beidzot piesteidzās tēvs. Tukšā bise bija palikusi ragavās. Viņam rokās bija tikai neliels nazītis. Tēvs uzkrita kuilim virsū un dūra. Beidzot mežacūka bija gar zemi un varēja doties pēc pajūga. Izrādās, kuilis bija iesprūdis zaru žāklē zem sniega, un tikai nejaušība mani izglāba no saplosīšanas. Vēl šodien nesaprotu, kā man pietika dūšas, lai tukšām rokām stātos pretī ievainotam meža kuilim.
Beidzot medījums bija iekrauts ragavās, un mēs braucām mājās. Pagalmā mūs gaidīja vēl viens pārsteigums. Izrādās, suņuks bija pārradies mājās kādas 15 minūtes pēc mūsu aizbraukšanas un ielīdis siena šķūnī nosnausties.
