Dzīve mums piedāvā dažādas iespējas. Viss atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies, cik daudz spējam ticēt otra cilvēka solījumiem, ko spējam piedot un aizmirst, cik droši vēlamies justies, kā veidojam ģimenes modeli.
Dzīve mums piedāvā dažādas iespējas. Viss atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies, cik daudz spējam ticēt otra cilvēka solījumiem, ko spējam piedot un aizmirst, cik droši vēlamies justies, kā veidojam ģimenes modeli.
Cik cilvēku, tik uzskatu. Tieši tāpēc dzīvot ir interesanti.
Kopā padzīvošana nevar ilgt mūžīgi
Bijusī Gulbenes dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Mirdza Kušķe atbalsta juridiski sakārtotas ģimenes attiecības.
“Ir jāatbild uz ļoti daudziem “Kāpēc?” šodien tas ir tik raksturīgi, ka cilvēki nedibina ģimeni. Lai uz to atbildētu, auditorija ir jādiferencē – vai tie ir jauni vai padzīvojuši cilvēki, vai viņiem ir iepriekšēja ģimenes dzīves pieredze. Arī uz šo problēmu mēs skatāmies no sievietes viedokļa. Viņas misija tomēr ir ģimenes sargāšana un kopšana. Žēl, ka ne vienmēr tas tā ir. Tie ir izņēmuma gadījumi, ja vīrietis ģimenē uzņemas praktisko sievietes – mātes lomu.
Domājot par sabiedrības attīstību, mana pārliecība ir nemainīga, ka ģimene tomēr ir un paliek sabiedrības pamats. To es uzskatu par loģisko attīstības ceļu. Pārējās iespējas un ceļi prasa lielu izpēti un atbalstu, drošāk tomēr būtu palikt pie mūžīgām vērtībām, jo nekas labāks par ģimeni nav izdomāts. Man ir pietiekami daudz brīva laika, lai varētu daudz lasīt gan viegla, gan nopietna satura literatūru. Diemžēl mūsdienu latviešu literatūra stipru ģimenes attiecību veidošanas tēmu pozitīvi nerisina, tā vairāk runā par brīvo attiecību modeli. Ir tā, ka no negāciju bedres laukā netiek ne literatūra, ne cilvēks. Salīdzinoši daudz vairāk labu paraugu ir ārzemju literatūrā, kas spodrina apziņu: ja man ir ģimene, esmu par to atbildīgs. Ja divu cilvēku vidū izveidojušās nopietnas attiecības, viņi cenšas dibināt un veidot ģimeni. Protams, ikviena ģimene ir pakļauta nejaušībām, bet moto nemainās: “Mēs būsim ģimene!” Man tas patīk.
Mēģinu izprast jauniešus, kāpēc viņi labprātāk dzīvo kopā, neveidojot juridiski sakārtotas ģimenes attiecības. Tas ir tāpēc, ka viņu dzīvē ļoti daudz ko nosaka ekonomiskā situācija. Lai kā mēs negribam runāt par naudu, nevaram bez tās dzīvot. Tomēr kopdzīvošana nevar ilgt mūžīgi, jo bērni aug, kā ikvienā kopdzīvē sākas arī apnikuma periods, ko grūti pārvarēt. Ja ir ģimenes pienākums, tad cilvēks pamokās vai izdara kādu neprognozētu gājienu, bet viņu kaut kāds spēks atvelk atpakaļ pie ģimenes. Tiem, kam ir iepriekšējās ģimenes dzīves pieredze, iespējams, nav viegli pieņemt lēmumu par otrreizēju laulības slēgšanu. Ir daudz faktoru, kas šos cilvēkus attur no nopietnā soļa. Var būt arī tā, ka vīrietis neuzdrošinās spert pirmo soli, jo ir neuzņēmīgāks, toties, ja draudzene ir aktīva sieviete, viņa var visu ņemt savās rokās vai radīt iespēju vīrietim izteikt savas vēlmes. Protams, ja šī sieviete vēlas nopietnas ģimenes attiecības.
Mēs par maz runājam ar bērniem par ģimenes nozīmi sabiedrībā. Manuprāt, divu cilvēku attiecībās vienmēr ir būtiski teikt patiesību, lai cik tā būtu rūgta, sāpīga vai negaidīta. Bieži ir tā, ka skolā uz vecāku sapulcēm iet tikai bērna māte, jo viņas draugs bilst, ka viņš nekas nav. Ja tā, tad kāpēc sievietei liegt šim vīrietim kļūt par bērna tēvu, nodibinot oficiālu ģimeni?”
Apziņa neļauj izlaisties
Rakstniece Laima Muktupāvela ir pārliecināta, ka bērni visvairāk vēlas, lai viņu tēvs un mamma būtu kopā.
“Tās ekonomiski neatkarīgās sievietes, kas lepni saka, ka bērnu audzinās vienas, nodara lielu postu nākamajām paaudzēm, īpaši, ja ģimenē aug dēls. Ja tēva nav blakus ikdienā, tad dēls neuzzina, ko vīrietis dara. Tikai ar māti kopā auguši dēli paliek par tādiem, kādus mēs ikdienā redzam – neizlēmīgus, nespējīgus pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, nevīrišķīgus. Saprotu, ka pēc kara sievietes vienas audzināja dēlus, bet tad viņām palīdzēja dzimta. Jā, var runāt par bioloģiskā tēva nozīmi, bet tāds tēviņš viņš var būt arī citām sievietēm.
Bērniem ir svarīgi, lai vecāku pasē būtu zīmogs par laulības reģistrāciju. Man nav saprotams, kādu cilvēktiesisku apsvērumu dēļ tā notiek aizvien retāk. Arī sieviete, kurai ir laulības apliecība, jūtas citādāk. Apziņa, ka esmu precēta sieviete, neļauj izlaisties. Gluži pretēji – man tā lika saņemties. Es tagad jūtos droši un ar lielāku atbildību izturos pret savu ģimeni, arī vīru. Kā bija agrāk? Nepatīk, varu iet prom. Starp citu, mēs vairākus gadus, kamēr nebijām precējušies, tikai dzīvojām kopā, tā arī darījām. Tagad esmu gatava kompromisiem, jo uzskatu, ka sievietei skraidīt pa pasauli un trīs, četras reizes precēties nav māksla. Tas nozīmē, ka sieviete vai vīrietis, kas tā rīkojas, pats nav spējīgs veidot attiecības. Es šādu rīcību saucu par attiecību idiotismu. Tā ir šodienas sabiedrības traģēdija. Uzskatu, ka es un mans vīrs, oficiāli apprecoties, esam rīkojušies pareizi. Vīrietim ir radīta sajūta, ka viņš ir atbildīgs par ģimeni.
Jo vecāka es palieku, arvien vairāk pievēršos tradicionālām vērtībām. Cilvēki tikai vārdos apgalvo, ka grib iztrakoties, izbaudīt visu, ko dzīve sniedz, savā būtībā viņi vēlas tīras un šķīstas attiecības. Neatceros, vai to savulaik ir teikusi Marija Antuanete vai kāda cita no gudrajām staigulēm, jo tāds mīts par šīm ķēniņienēm ir radīts, ka “uz manu gultu – tikai caur baznīcu”.”
Sievietes vēlas būt apprecētas
Psiholoģe Iveta Gargurne dzīvi nereģistrētā laulībā uzskata par vienu no ģimenes dzīves modeļiem.
“Reģistrēt vai nereģistrēt laulību, tā ir katra pāra personiskā darīšana, tas nav ne labi, ne slikti. Tomēr laulība ir pārbaudīta un klasiska vērtība, ko cilvēki gadu desmitiem un simtiem ir ievērojuši. Nereģistrēta laulība šobrīd, manuprāt, ir sociālais eksperiments, kad cilvēki eksperimentē, gaidot, kas notiks. Varbūt arī tā kļūs par vērtību, varbūt pēc gadu desmitiem par to nespriedīsim.
Viens no iemesliem, kāpēc laulību tomēr vajadzētu reģistrēt, ir bērni, jo to, ko dara vecāki, ir atļauts darīt arī bērniem. Mammai ar tēti ir brīvas attiecības, tātad arī es varu veidot brīvas attiecības. Arī praksē apstiprinās, ka nereģistrētās ģimenēs cilvēki brīvāk aiziet viens no otra. Var iebilst, ka laulības apliecība divus cilvēkus kopā nesaturēs, jā, protams, ar varu nevajag līmēt kopā to, kas nav salīmējams, bet dokuments liek apzināties, ka mēs esam ģimene, ka mums tomēr par kaut ko ir jāatbild. Pāris, kas tikai dzīvo kopā, sarunās viens otru baidās nosaukt par vīru un sievu.
Tiekoties ar šādiem pāriem, vienmēr esmu pārliecinājusies, ka sieviete grib būt apprecēta. Viņa to vēlas pat tad, ja tā ir tikai viena – skaistā kāzu diena – sievietes mūžā. Vīrietim uzskati ir brīvāki, nu un tad, ka neesam precējušies, mēs taču viens otram uzticamies. Ja tik ļoti uzticamies, kāpēc tad juridiski ir tik grūti noformēt šīs attiecības?
Atrunāšanās ir dažāda, piemēram, vai dokuments kaut ko izsaka, mēs tāpat esam laimīgi, arī reģistrētas laulības šķir, mums nav naudas un tamlīdzīgi, bet tās visas ir tikai atrunas, kas liecina, kaut kas nav kārtībā ar dzīves vērtībām, nepietiek gribas un uzņēmības. Varbūt sieviete var spert soli pretim vīrietim, ja viņam pietrūkst drosmes? Tā nebūs nosodāma rīcība.”
Visu nosaka cilvēka brīva griba
Gulbenes Tautas tiesas tiesnese Antoņina Kaupuža uzskata, ka sieviete, kas viena audzina bērnu, nav nosodāma.
“Ikvienam cilvēkam ir iespējams izvēlēties, kā dzīvot – reģistrētā vai nereģistrētā laulībā. Nevienam nav tiesību nosodīt vīrieti un sievieti, kas izlemj, ka ģimenes attiecības juridiski nenoformēs. Noteikums, ka noteikti ir jāprecas, pieder senai pagātnei. Protams, ir daudz citu jautājumu, kas jāsakārto juridiski.
Visu nosaka cilvēka brīvā griba, jo divus cilvēkus neviens nevar piespiest ar varu visu mūžu dzīvot kopā. Var būt arī tā, ka vienu cilvēku visu mūžu mīlēt nevar, jo rodas citas kaislības, rodas kaut kas jauns. Arī mēs paši visu mūžu vienādi nedomājam, arī laulības noslēgšanas iemesli var būt dažādi. Piemēram, cilvēks apprecas aiz spītības, nepadomājot, kāda būs ģimenes dzīve. Ir daudz gadījumu, kad sievietes vienkārši grib apprecēties.
