Pagājis jau vairāk nekā divdesmit gadu, kopš pirmie, tolaik par pārbēdzējiem vai pat disidentiem dēvētie Latvijas iedzīvotāji devās laimes meklējumos ārpus valsts robežām. Tolaik vēl šī nodarbe skaitījās nelegāla un nācās būt ļoti uzmanīgiem, lai netiktu izraidīts atpakaļ uz dzimteni. Gadiem ejot, daudz kas mainījies, un nu jau lielākā daļa no viņiem ārzemēs dzīvo legāli. Cik viņu tur šobrīd ir? Nesen lasīju, ka tā varētu būt pat trešdaļa Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju. Bieži sazinos ar kādu savu draugu, kurš ārzemēs dzīvo jau gandrīz 20 gadus. Tur viņam ir labiekārtots dzīvoklis, pastāvīgs darbs un laba alga, kā ļaudīm trūkst šeit. Taču to visu viņš ir iemainījis pret Latvijas draugiem, izpalīdzīgiem kaimiņiem un vienkāršas pretimnākšanas no ikviena tautieša. Kur nu vēl pirmie gadi, kurus, pēc paša vārdiem, viņš nodzīvoja kā suns vārda vistiešākajā nozīmē! Pirms pāris dienām viņš man paziņoja – esmu atlaists no darba. No darba, kurā nostrādājis vairāk nekā desmit gadus. No darba, kur bijis gandrīz neaizvie-tojams. Par ko? – Par lielu muti un smagu dūri. Gribēju dzīvot kā viņi. Tie – kas dzimuši tur. Strādājam taču vienādi. Kāpēc dzīvojam atšķirīgi? Saku, ka tu taču jau tagad dzīvo desmitreiz labāk par mani. Ko gribēji panākt, latviešu Nelson Mandela? Klusums. Vienkārši piegriezās, viņš atbild. Bet tagad es sapratu. Lai cik gadus dzīvotu svešajā zemē, tu visu mūžu paliksi svešais. Tāds ir nerakstītais likums. Varbūt atgriezīsies? Atbilde “nē” izskanēja vairāk nekā pārliecinoši. Tur tomēr ir labāk!
