Bobsleja sezonas nozīmīgākie mači jau ir beigušies, bet gan paši bobslejisti, gan arī līdzjutēji joprojām var priecāties par veiksmīgo sezonas noslēgumu, kad pēdējā Pasaules kausa posmā Latvijas pirmā ekipāža divniekos izcīnīja bronzas godalgu un četriniekos plūca uzvaras laurus. Par sezonu stāsta mūsu bobslejists Daumants Dreiškens.
– Vai bijāt gandarīti par sasniegto Sočos?
– Īsti nemaz nemērķējām uz uzvaru, mūsu mērķis bija iepazīt trasi, jo nākamgad tur notiks Olimpiskās spēles. Arī paši braucieni nebija ideāli. Taču kļūdījās arī citi un acīmredzot mēs kļūdījāmies nedaudz mazāk, tādējādi arī izdevās izcīnīt pirmo vietu četriniekos. Protams, bija liels gandarījums. Uz pjedestāla uzkāpt vienmēr ir “garšīgi”. Taču līdz ar to nedaudz ir arī baiļu sajūta. Pirms tam jau runājām, ka precīzi pirms četriem gadiem vinnējām Vankūverā, toreiz vēl brauca Jānis Mi-ņins, bet redz kas pēc gada sanāca Olimpiskajās spēlēs. Zīmīgi, ka arī toreiz startu iestūmām tieši 4,78 sekundēs tāpat kā šajā trasē. Nāks rudens, sāksies atkal mači, un šī uzvara būs kā atskaites punkts. Visi kaut ko atkal gaidīs, bet ka tik neiznāk tā, ka gaida par daudz, un ka tik kaut kas atkal nenotiek. Savā veidā tas būs kā apgrūtinājums nākamajai sezonai. Taču no kļūdām mācīsimies un cerams, ka viss būs kārtībā!
– Kāda bija šī sezona?
– Tā noteikti ir vērtējama ar plusa zīmi. Pasaules kausa kopvērtējumā gan divniekos, gan četriniekos mums ir 2.vieta. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir kāpums. Un arī pa posmiem braukšana bija daudz stabilāka, nebija mētāšanās. Varbūt Amerikas tūrē braukšana bija mazliet nestabilāka, bet tas bija pats sezonas sākums, jaunas trases, tādēļ arī rezultāti bija sliktāki, bet, kā pārbraucām uz Eiropu, tā četriniekos visu laiku bijām sešniekā. Tur arī parādās stabilitāte. Protams, lai mačos nobrauktu divus stabilus braucienus, ir vajadzīga pieredze, bet tā palielinās ar katru nākamo braucienu.
– Kā komandu ietekmē tas, ka tik neilgā laikā ir nomainījušies trīs piloti – aizgāja Jānis Miņins un Edgars Maskalāns un tagad pilots ir Oskars Melbārdis?
– Jānis aizgāja prom pussezonā, tad bija daudz grūtāk, tagad šo sezonu no A līdz Z nostartējām kopā ar Oskaru, nebija nekādu izmaiņu ne divniekos, ne četriniekos. Tā, manuprāt, pēdējos gados bija reta reize, ka nekas netika mainīts. Protams, ka tas kaut kādā mērā ietekmē arī pārējo komandu, bet tas droši vien vairāk ir zemapziņā. Es, piemēram, tīri apzināti par to cenšos nedomāt. Jā, ir pārmaiņas, bet varbūt viss, kas notiek, notiek tieši uz labu. Dzīvojam tālāk, nekas traks jau nav noticis. Ar Oskaru kopā braucam jau ilgi, tagad tikai viņš ir pilota lomā. Mēs cits citu pazīstam ļoti labi, tas nozīmē, ka arī sadarbība mums ir ļoti laba.
Oskars ir perspektīvs pilots. Brauc trešo sezonu un kopvērtējumā kombinācijā ir izcīnījis 1.vietu starp visiem pasaules pilotiem. Domāju, kas tas daudz ko pasaka par viņa pilota īpašībām. Sezonas gaitā bija tā, ka viens brauciens izdevās labs, otrs bija sliktāks, bet tas varbūt ir tāpēc, ka, labi sanākot, gribas vēl labāk, bet kaut kur tiek pieļauta kļūda. Kā jau pirms tam teicu – ir jābūt pieredzei, turklāt pieredzei tieši maču režīmā.
– Bobslejistu saimē arī otras ekipāžas pilots Oskars Ķibermanis rāda labus rezultātus.
– Tieši iekšējā konkurence ir tā veselīgākā. Bet tā ir tieši sportiskā konkurence, kas kalpo kā dzinējspēks gan vienai, gan otrai ekipāžai, citādi mums komandā ir ļoti labas attiecības. Cits citam palīdzam, visi esam draudzīgi un tikai trasē esam konkurenti. Runājot par stūmējiem un mūsu savstarpējo konkurenci, it kā esam sadalīti pa ekipāžām, taču arī tur nekas nav garantēts. Tur galvenā teikšana ir trenerim, simtprocentīgi drošs neviens nevar būt.
– Šīs sezonas beigās tikāt arī pie jaunas tehnikas.
– Pasaules čempionāta laikā tika iegādāts jauns četrinieku bobs. Tas ir divus gadus vecs. Kādu to saņēmām, ar tādu arī startējām Pasaules čempionātā, nekas tajā netika mainīts, taču boba uzlabošana ir vesela zinātne. Sapratām, ka arī mūsu vecais bobs nav slikts, taču, ņemot vērā, ka jaunajam nebija veikti uzlabojumi, arī tas bija samērā konkurētspējīgs. Ja tiks veikti uzlabojumi, iespējams, rudenī tas rādīs jau pavisam citus ātrumus un tendences. Tas būs jau pavisam cits bobs, no tā būs palikusi tikai ārējā čaula, viss pārējais būs pārtaisīts. Pie boba uzlabošanas parasti strādā pats treneris Sandis Prūsis, pieaicinot mūsu komandas mehāniķi. Vasarā, kamēr nav treniņnometņu, viņi strādā pie tehnikas. Tā jau ir – ragavas jātaisa vasarā!
Protams, gribētos arī jaunu divnieku bobu, taču pagaidām par to netiek runāts. Ir trases, kur varam cīnīties ar esošo, daudz kur esam ieguvēji arī uz starta rēķina. Ja starts mums būtu viduvējs, domāju, ka desmitniekā mēs nevarētu iebraukt. Tehnikai tomēr ir liela nozīme! Pagaidām mēs tiešām esam ieguvēji uz starta rēķina. Taču varbūt līdz Sočiem kaut kas mainīsies arī ar divnieku.
– Vai jau esat saņēmuši norādījumus par gatavošanos olimpiādei?
– Ir jāpagaida, lai pierimst emocijas, neviens tik tālu vēl nedomā. Paies laiks, visi atpūtīsies, tad sāksim domāt. Domāju, tagad vēl neviens nav atguvies no šīs sezonas.
– Laikam jau šī sezona jūs ir stipri nogurdinājusi.
– Šī sezona bija ļoti gara. Tā sākās mēnesi agrāk nekā parasti un beidzās tikai divas nedēļas agrāk. Šogad Pasaules kausa izcīņā bija deviņi posmi, plus Pasaules čempionāts, plus vēl arī treniņu nedēļa. Parasti bija astoņi posmi un sezona bija galā, šogad kā devītais bija Soču posms.
Būtiski ir arī tas, ka mēs startējām katrās sacensībās, bet citām komandām piloti mainījās. Es, piemēram, pēdējās divās sezonās tikai vienos mačos vienu braucienu neesmu nobraucis, visos pārējos esmu startējis. Citās valstīs stūmēji pat nebrauc uz visām sacensībām, gatavojas mājās, stadionā, manēžā un piebrauc uz kādiem konkrētiem mačiem, nomainīt savējos. Viņi startē ar jauniem spēkiem, bet mēs uz maksimālā noguruma fona varam viņiem turēt līdzi. Vasarā esam ielikuši nopietnu darbu treniņos, tāpēc varam izturēt visu sezonu. Par laimi, šajā sezonā iztikām arī bez nopietnām traumām.
– Šosezon palicis startēt tikai Latvijas čempionātā Siguldā.
– Šie mači notiks 9.martā. Taču tie būs bez īpaša stresa un būs vairāk atrādīšanās saviem skatītājiem un līdzjutējiem klātienē. Pagājušajā gadā uz šo pasākumu bija ieradies diezgan daudz cilvēku. Šajā reizē klāt varēs būt arī ģimenes un tuvinieki, citādi sezonas gaitā ģimenes tiek atstātas novārtā, ir grūti mums, grūti arī ģimenēm. Šoreiz bijām prom gandrīz divus mēnešus no mājām, pirms tam tikai uz Ziemassvētkiem bijām iegriezušies mājās.
– Ko saka tavs dēliņš, vērojot tēti televīzijas ekrānā?
– Viņš cītīgi skatās mačus televīzijā, arī atpazīst, kad mūs rāda. Viņš arī atdarina braukšanu ar bobu – noņem mašīnām piekabes un lec tajās iekšā, tāpat kā mēs bobā. Prieks, ka tagad varēšu būt kopā ar ģimeni un kopā atpūsties.
