Gunārs Stalīdzāns kopā ar vēl astoņiem latviešiem un 12 lietuviešiem no 13.aprīļa līdz 11.oktobrim strādāja Vācijā zemnieku saimniecībā. 21 gads ir vecums, kad cilvēks jau zina, ko vēlas, tāpēc, kad radās iespēja doties uz Vāciju, Gunārs ilgi nedomāja.
Gunārs Stalīdzāns kopā ar vēl astoņiem latviešiem un 12 lietuviešiem no 13.aprīļa līdz 11.oktobrim strādāja Vācijā zemnieku saimniecībā. 21 gads ir vecums, kad cilvēks jau zina, ko vēlas, tāpēc, kad radās iespēja doties uz Vāciju, Gunārs ilgi nedomāja.
“Mans mērķis nebija iegūt lauksaimnieka sertifikātu, bet apskatīt pasauli,” saka puisis. Tagad viņš ir gan sertifikāta īpašnieks, gan pieder pasaules skatītāju pulkam.
Kopā ar vairākiem fotoalbumiem viņš no somas izņem dokumentus, kas apliecina, ka pusgads bijis pietiekami ilgs laiks, lai izzinātu daļu Vācijas lauksaimniecības.
“Lauksaimniecības sertifikāts ir oficiāls lauksaimniecības ministra parakstīts dokuments, kas man paver ceļu darbam lauksaimniecībā ārzemēs, paredzot arī minimālo mēneša algu – 1000 eiro, stundā iespējot nopelnīt 5 eiro. Pilnībā pievērsties tikai lauksaimniecībai neesmu domājis, bet, ja būs iespējams, atkal braukšu strādāt uz Vāciju,” apņēmīgi saka Gunārs. Reizē ar sertifikātu viņš saņēmis saimnieka raksturojumu, kas ir pozitīvs, un viceprezidenta parakstītu atzinību.
Vakariņās – ar vārdnīcu
Pirms došanās uz Vāciju, Gunārs mācījās Mālpils profesionālajā vidusskolā, apgūstot santehniķa arodu, bet šogad paņēmis akadēmisko gadu, lai nedaudz pastrādātu un atkal atsāktu mācības. Lai nokļūtu Vācijā, bijis nepieciešams lauksaimnieka diploms un B kategorijas autovadītāja vai traktorista apliecība. Ceļā uz Vāciju viņš juties kā brīvs cilvēks. Projām no mājām, mācībām, pretim nezināmajam.
“Vācijā vispirms nedēļu pavadījām Freiburgā, tur lauksaimniecības skolā mums stāstīja par Vācijas politiku un lauksaimniecību. Pēc nedēļas uz skolu atbrauca saimnieki, lai izvēlētos strādniekus. Pirms tam mēs jau bijām sadalīti un zinājām, kur strādāsim – fermā vai augļkopībā. Man veicās, jo nonācu saimniecībā, kas 30 hektāru platībā audzēja ābolus. Vācu valodu pamazām apguvu mēneša laikā, kad vajadzēja atgriezties Latvijā, saprasties spēju itin labi. Saimnieki, pie kuriem dzīvoju un strādāju, aicināja vakariņās, sākumā uz tām ierados ar vārdnīcu,” stāsta Gunārs. Saimniecība, kurā viņš strādājis, atradusies netālu no Bodenzē ezera un nelielās Tretingenas pilsētiņas.
Latviešiem uzticas
Vispirms Gunāru saimnieks vedis uz vienu no Tretingenas trīs veikaliem, lai puisim iegādātos darba apģērbu, jo nākamajā dienā pulksten 7.30 vajadzējis sākt darbu, tas ildzis līdz pulksten 19.00. Pirms un pēc pusdienām bijusi viena apmēram trīs minūtes ilga kafijas pauze.
“Pirmajā dienā man vajadzēja izlauzt slimos ābeļu zarus. Pirmajos mēnešos saimnieks, kurš bija ārkārtīgi stingrs un prasīgs darbā, atbrauca uz ābeļdārzu, lai pārbaudītu, kā es strādāju. Sākumā kopā ar mani strādāja divi poļi, tie aizbrauca, bet viņu vietā ieradās rumānietes un bulgārs. Ražas novākšanas laikā atbrauca 15 poļi. Kopā saimniecībā strādājām 20 cilvēki. Ievēroju, ka vācieši labprāt izvēlējās poļus, uzskatot, ka viņi labi strādā. Sākumā es centos parādīt, kādi mēs, latvieši, esam labi strādnieki. Vēlāk sastapu kādu paziņu no Latvijas, kas strādāja Šveicē. Viņa man teica, ka pārmērīga centība neesot vajadzīga, vācieši zinot, ka latviešiem var uzticēties,” stāsta Gunārs.
“Varbūt tāpēc mani neizmitināja strādniekiem paredzētajās telpās, kas atradās vienā angārā ar saldētavām, bet biju kā saimnieku ģimenes loceklis,” viņš piebilst.
Āboli ir garšīgāki
Pēc bojāto zaru izgriešanas Gunāram vajadzējis miglot ne tikai nezāles, bet arī 2,50 metrus augstās ābeles, lai apkarotu slimības un kaitēkļus, kā arī veicinātu vienāda lieluma augļu veidošanos, tāpēc Gunārs uzskata, ka augļi, kas nonāk Latvijas veikalu plauktos, saņēmuši ievērojamu ķimikāliju daudzumu. Tomēr viņš pārliecinājies, ka Vācijā āboli esot garšīgāki nekā Latvijā. Atšķirīga arī augļu miza. Pie mums tā āboliem esot biezāka.
“Ābolu bija ārkārtīgi daudz, neviens neliedza tos ēst. Arī raža rudenī bija laba. Ābolus vāca ar rokām. Stundā – apmēram 300 kilogramus. Strādājām 10 stundas dienā. Kastes ar āboliem uz apjomīgām noliktavām veda traktora piekabē. Parasti bija 6 piekabes, katrā no tām – 300 kilogrami ābolu,” stāsta Gunārs.
Vēlāk no saimnieka saldētavas āboli nonākuši kādas vēl lielākas firmas saldētavās, kur āboli glabāti plus 2 grādu temperatūrā visu gadu. Pirms tam augļu kvalitāte pārbaudīta ar datorizētu iekārtu. Arī noliktavās izmantotas ķimikālijas, lai augļi labāk glabātos.
Gunārs stāsta, ka ābeles mūža ilgums esot 15 gadu. Tad koku nozāģējot, izraujot saknes un vietā stādot jaunas ābelītes. Saimnieki nepārtraukti salīdzinot dažādas šķirnes, lai izvēlētos labākās. Pirmā raža ienākoties pēc trīs gadiem, tad vienai ābelei esot apmēram 30 āboli. “Nevaru sacīt, ka darbs bija grūts, lai gan vasaras vidū gaisa temperatūra sasniedza plus 37 grādus. Karstums netraucēja, tagad Latvijā nemitīgi salstu,” smejas Gunārs.
Iepazīst pasauli
Puisis nenoliedz, ka izdevies labi nopelnīt. Mājās pārvestās naudas daudzums bijis atkarīgs no tā, kā pats to tērējis. “Saimnieks visiem paziņām bija izstāstījis, ka saimniecībā strādā latviešu puisis. Mani pazina pat mazās pilsētiņas trīs veikalu darbinieki. Vāciešiem patīk, ja darbu paveic ātri, precīzi un iespējami lielākā apjomā. Centos, tāpēc saimnieks mani veda ekskursijās. Bija pārgājiens Alpu kalnos, iepazinu Šveici, 800 kilometrus mēroju, lai nokļūtu Austrijā. Pirms atgriešanās Latvijā saimnieki mani aizveda uz Itāliju. Apmeklēju koku skolu, lai uzzinātu, kā audzē augļukoku stādus. Brīvdiena bija tikai svētdiena, to ikviens varēja izmantot, kā vēlējās,” stāsta Gunārs. Viņš atzīst, ka pusgada laikā pieradis pie dabas skaistuma, ko pastiprinot Alpu kalni, tomēr uz Vāciju viņš dotos tikai strādāt, bet dzīvot gribētu Latvijā.
