Gulbenes rajona bioloģisko zemnieku saimniecību īpašnieki tūrisma braucienā apvienoja patīkamo ar lietderīgo, jo iepazina gan Vācijas pilsētas, gan kolēģu pieredzi saimniecībā netālu no Hamburgas.
Gulbenes rajona bioloģisko zemnieku saimniecību īpašnieki tūrisma braucienā apvienoja patīkamo ar lietderīgo, jo iepazina gan Vācijas pilsētas, gan kolēģu pieredzi saimniecībā netālu no Hamburgas. Tajā jau 50 gadus audzē un pārstrādā bioloģisku produkciju.
Saimniecībai pieder 90 hektāri, un vēl 60 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes nomā. Tā ir starp lielākajām šāda veida saimniecībām Vācijā. Interesanti, ka tajā saimnieko trīs ģimenes, kas veido kooperatīvu. Viena ģimene ir atbildīga par piena un gaļas lopkopību, viena – par graudkopību, viena – par dārzeņu audzēšanu.
No fermas un lauka līdz galdam
Manuprāt, pats būtiskākais ir tas, ka saimniecība visu produkciju pārstrādā un pārdod, nevis meklē starpniekus vai pārstrādātājus, kam nodot izaudzēto. Tiek nodrošināts bioloģiskās produkcijas ceļš no lauka un fermas līdz galdam. Pienotavā tiek gatavoti vairāku šķirņu sieri, kā arī sviests un jogurts. Gaļu pārstrādā un maizi cep citur, bet arī tā ir bioloģiska produkcija, ko pārdod saimniecības veikalā. Tajā ir arī dārzeņi, no tiem gatavoti konservi, sulas… Visa bioloģiskā produkcija ir krietni dārgāka nekā lielveikalos, tomēr pieprasīta, jo ir vērtīga un veselīga.
Pārliecinājāmies, ka veikalā pircēju netrūkst un noliktavās tiek fasēta produkcija nosūtīšanai pircējiem. Gulbenes Lauksaimniecības konsultāciju biroja darbiniece Ingrīda Šteinberga atzīst, ka būtu vērts pārņemt pieredzi pasūtījumu pieņemšanā internetā un produktu grozu piegādē. Latvijā tāda prakse ir Cēsu rajonā, tomēr vēl netiek plaši praktizēta, tāpēc trūkst noieta bioloģiski audzētai pārtikai. Vairāki rajona zemnieki ved savu produkciju uz pilsētu, tomēr piedāvājums varētu būt lielāks. Lielveikali labprāt iepērk dārzeņus no bioloģiskajiem zemniekiem, bet par tādu pašu cenu kā ar minerālmēslu devu audzētus. Vācu zemnieku saimniecībā viss ir tā pārdomāts, ka ražošanas procesā nav nekā lieka. Dārzeņus piegādā pasūtītājiem, kas pieprasījumu nodod ar interneta starpniecību. Nestandarta produkciju izbaro cūkām un liellopiem. Cūkām tiek arī sūkalas, kas paliek pēc piena pārstrādes pienotavā. Savukārt nenopirkto un sacietējušo maizi samaļ un izbaro liellopiem kā spēkbarību.
Visu nosaka produkcijas kvalitāte
Vācijā redzētais vairumu mazliet pat šokēja, jo saimniecībā nebija ne spodras slaukšanas zāles, ne jaunas, modernas lauksaimniecības tehnikas, ne, ciemiņus gaidot, tīri noslaucītu ceļiņu un pagalma. Tas nozīmē, ka visu redzējām tā, kā tas ir ikdienā. Toties trīs ģimeņu veidotajā kooperatīvā ir sava pienotava, kurā pārstrādā visu saimniecībā iegūto pienu. “Man visvairāk patika, ka visu pienu turpat pārstrādā un tirgo veikalā. Ko vēl labāku var vēlēties? Sāpīgi, ka Latvijā ir tik augstas prasības, ka nekas tāds nav iespējams. Ja kāds sadūšojas ražot, tad ir jāizpilda simtiem priekšnoteikumu,” salīdzina I.Šteinberga.
Viņa secina, ka Latvijā ir jauna Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc cenšas akurāti ievērot visas prasības, taču ar laiku tās normalizēsies. Jau tagad mājražotājiem noteikumi nav tik strikti, tāpēc iespējams gatavot gan ievārījumus, gan sieru. Turklāt “Trikātas siers” iepērk pienu no bioloģiskajiem zemniekiem par augstāku cenu arī no Gulbenes rajona Zeltalejas. Veikalā jau var iegādāties no šī piena ražotu sieru. Vācijas zemnieku veikalā 100 grami maksāja vairāk nekā 2 eiro, bet Latvijā bioloģiskā siera kilograms maksā apmēram 8 lati. Hamburgas pievārtes zemnieki piena pārstrādē iegūst 10 procentus siera. Nesen no sūkalām sāka ražot jaunu siera šķirni “Rikoto”. Pārpalikušās sūkalas izbaro cūkām, kas pieņemoties svarā acīm redzot. Pienotavā strādā četri cilvēki, turklāt divi – tikai pusi dienas. Palīdz arī bērni, kuriem patīkot visu mazgāt. Lai gan veterinārā un sanitārā dienesta pārbaudes ierodas bieži, to darbinieki neiebilst pret bērnu klātbūtni. Siera meistars uzsver, ka galvenā ir siera, sviesta un jogurta kvalitāte. Ka tā ir laba, pārliecinājāmies arī mēs.
Vai laukos strādās mūsu bērni?
Vācu zemnieku saimniecībā strādā 5 – 6 ģimenes, tas ir, apmēram 40 cilvēki. Protams, no ciemata ierodas vēl strādnieki. Starp tiem ir arī invalīdi. Ir slēgti līgumi ar vairākām skolām, kuru audzēkņi saimniecībā iziet lauksaimniecības praksi. Nereti ierodas veselas klases, kas strādā 10 dienas un dzīvo turpat saimniecībā. Ir iekārtots arī bērnudārzs, kurā uzturas gan strādājošo, gan ciemā dzīvojošo bērni.
Tā, manuprāt, ir vēl viena būtiska nianse, kas liecina par perspektīvu domāšanu. Pretstatā mūsu skolu praksei, kura nepieļauj skolēnu nodarbināšanu, Vācijā rūpējas, lai nākotnē lauku saimniecībās būtu zinoši un prasmīgi speciālisti. Vai tajās strādāt vēlēsies jaunieši, kuri nav iepazinuši darbu zemnieku saimniecībā? Atbilde, protams, visiem ir zināma, tomēr tikai tagad sāk par to domāt Latvijā.
