Padalīšos savā pieredzē par copi Ventā, jo labi zinu, ka uz šo upi dodas no visas Latvijas nostūriem – vai visi makšķernieki, kas vien šajā ekonomiskās krīzes laikā vēl spējīgi tālāk vai tuvāk aizbraukt. Bet ticiet man – makšķernieki sagrabinās pēdējos santīmus un aizbrauks! Ledus Ventā ir izgājis.
Pirmā zivs, uz ko tēmējam pavasarī, protams, ir vimba. Pēc lielo ūdeņu aizplūšanas visbiežāk izmantojamais inventārs ir gruntsmakšķeres. To garums nav tik būtisks. Svarīga ir vietas izvēle, jo Venta tek pa ieleju un pārsvarā tās krasti nav vis lēzeni, bet gan pieklājīgi stāvi. Ja ūdens līmenis ir tik augsts, ka aizsniedz pat piekrastes krūmājus, gruntsmakšķerei, protams, derēs pēc iespējas īsāks kāts. Tā kā Venta nav no tām platākajām upēm, nebūtu jāsatraucas, ka metiens var sanākt pārāk tāls. Man bieži bijis tā, ka, aizmetot 30 – 40 metru līdz upes vidum, nākas secināt, ka zivju tur nemaz nav, tikmēr otra gruntsmakšķere, kas iemesta pāris metru no krasta, ziņo, ka pirmā vimba jau nogaršojusi ēsmu. Tāpēc parasti vienu makšķeri iemetu tālāk, bet otru stipri tuvāk.
Vimbas ir jāmeklē
Esmu piedzīvojis brīžus, kad vimbu cope notiek tikai vienā vietā. Otru makšķeri tu vari nēsāt pa krasta līniju, nemitīgi pārmetot un mainot vietu, bet nekā – zivs neņem, kaut gan ēsma un āķi ir vieni un tie paši. Nācies nostaigāt pat vairākus kilometrus dienā, līdz atrodi to vietiņu, kur vimbu bars ir apstājies. Tiem, kuri vienmēr vispirms uzbūvē nometni, iekurina ugunskuru un tad tikai sāk atritināt makšķeres, es ieteiktu rīkoties pretējā kārtībā. Ej nu sazini, kur tā zivtiņa ir šodien, un tas, ka esat tajā pašā vietā, kur pirms pāris dienām vilkts skaists vimbu loms, pilnīgi neko negarantē.
Nedaudz par inventāru un ēsmu
Pamatauklas resnums atkarīgs no tā, cik labi pazīstat copes vietu. Ja zināt, ka tur ir arī čakārņi, protams, vēlams būtu uzsiet resnāku pamatauklu. Taču pārsvarā pamatauklas resnums gruntsmakšķerēm ir 0,3 – 0,4 milimetri, pavadiņas – 0,2 – 0,25 milimetri. Pavasarī, kamēr nav noskrējuši brūnie palu ūdeņi, izmantojam krāsainās plastmasas mormiškas, ar tām ir pavisam cits copes efekts. Kad ūdens kļūst dzidrāks, paliekam pie parastajiem āķīšiem. Ēsmai visbiežāk izmantoju krevetes kopā ar baltajiem mušu kāpuriem. Arī naktstārps nav slikts, turklāt to bieži iekāro taimiņi, savukārt sīkās zivtiņas liek mierā, jo nespēj ar tādu kumosu tikt galā.
Svina smagums atkarīgs no straumes stipruma. Visbiežāk izmantoju apaļas formas ar tukšiem vidiem, un to svars ir 80 – 160 gramu. Neiesaku pavasara palu laukā izmantot slīdošā svina sistēmu, kad zem grimuļa apakšā ir vēl pavadiņa. Šāda sistēma ātri vien, pa straumi ripojot uz leju, pamanīsies ar apakšējo āķīti kaut kur aizķerties, un pavadiņas nāksies bieži mainīt. Kam tas vajadzīgs!? Parasti gruntsmakšķerēm lieku divas pavadiņas, kaut gan pēc likuma atļautas trīs. Ja ņem pludiņmakšķeri, var izmantot kā parastās ar riņķiem vai arī bezriņķu kātus, tā saucamos «mahus». Ar pēdējiem ir ļoti interesanti un arī rezultatīvi, ja nav jāpludina un pie paša krasta kāta garuma attālumā ir kāda aizstraume vai bedrīte. Ar bezriņķu kātu ēsmu var ļoti labi noturēt vienā punktā, un, ja vēl šo punktu pareizi iebaro, rezultāts garantēts. Pamataukla pludiņmakšķerei ir 0,18 – 0,23 milimetri, pavadiņa – 0,10 – 0,14 milimetru. Tāpat kā gruntsmakšķerei, arī pludiņmakšķerei lietojam plastmasas mormiškas vai spoguļāķus. Pavadiņas garums atkarīgs no straumes stipruma – jo tā stiprāka, jo pavadiņa īsāka. Ventā parasti lieku aptuveni 60 centimetru pavadiņu un pludiņu atkarībā no tā, ko gatavojos darīt. Ja esmu izlēmis tālu pludināt, nereti lieku pat 18 gramu pludus, bet, ja gribu «apcelt» kādu līci ar lēnu straumi, pilnībā pietiek ar pieciem gramiem. Der atcerēties arī to, ka vimbas ļoti labi ņem pa nakti, bieži vien pat labāk nekā dienā. Un tādā upē kā Venta ir arī skaistas vēdzeles.
