Līst. Uz skārda palodzes, dobji pakšķēdamas, krīt smagas lietus lāses. It kā klauvējot un lūdzot ielaist. It kā steidzinot mosties, lai nenokavētu ko garām skrejošu. It kā cenšoties ko pateikt.
Bakš-bakš-bakš uz palodzes, tikš-tikš-tikš pret loga rūti, plakš-plakš-plakš uz ielas, pakš-pakš-pakš uz lapām, cakš-cakš-cakš uz samirkušajiem pieneņu ziediem. Pik-pik-pik pik-pik-pik, šķiet, arī kaut kur istabā, it kā atdarinot steidzīgos pulksteņa tikšķus. Tā gan tāda ikdienišķa valoda, katram dzirdama, bet Eleonora zināja – ilgāk ieklausoties, iespējams saklausīt arī dažādas melodijas. Reizēm tās izskanēja skumjas un smeldzīgas, reizēm šķita aicinošas un priecīgas, bet rāmās novakarēs ieaijāja kā šūpuļdziesmas. Tieši tās bija visgaidītākās. Tad varēja atlaisties spilvenos, aizvērt acis un iztēloties sen aizmirstu pagātni. Senai koka mājai raksturīgo smaržu, malkas pagaļu sprakšķus plītī, dienā ceptas siltas maizes garšu, kaķa nadziņu dzēlienus cauri nonēsāto istabas čību purngaliem…
Savādi, ka bērnībā tas viss šķita mazsvarīgs… Tad vairāk rūpēja krietni noplukusī lelle ar blāviem pakulu matiem, vietām caurspīdīgā zemeņu ievārījuma burka blakus pankūku šķīvim, krietni nobružātā latviešu tautas pasaku grāmata, kuru babiņai katru vakaru nācās priekšā lasīt… Un krustmātes dāvinātie oranžie gumijas zābaciņi. Ciematā tādu nebija nevienam citam bērnam, tikai Noriņai. Spīdīgi, līdz puslieliem, iekšpusē silti un mīksti.
Līdz ar zābaciņiem viņas dzīvē ienāca arī lietus. Gan kluss un smīlājošs, gan straujš un baltus burbuļus plaucējošs. Noriņa tad stāvēja uz atvērto durvju sliekšņa un gaidīja, kad drusku pierims. Babiņa no virtuves sauca: “Neskrien lietū!” Un Noriņa klausīja. Jau tad viņai patika vērot lietu. Kā tas pagalmā izklājas peļķēs, kā paslēpjas akmens plaisās, kā lāse pie lāses izstieptajā plaukstā veido mazu ezeriņu… Lāse pie lāses.
“Tā ir tāda smalka padarīšana,” piekrita babiņa, vērodama, kā lietus lāses viņas sastrādātajā, ilgu mūžu pieredzējušajā plaukstā izlīdzina visdziļākās grumbiņas. Un viņas vēroja abas. Krāsainu pasauli raspodiņa sirdī, strauju lāses skrējienu pār dienziedes nolīkušo slaido lapu un biklu taustīšanos pār norasojušo loga rūti. Lietus pielijušus ogu krūma zarus, zāļu klēpi un tīruma vagas. Noriņai patika. Arī pēc tam, kad oranžie zābaciņi jau sen bija kļuvuši par maziem un babiņa sēdēja pie cita loga viņpus šī mūža slieksnim.
Tad Eleonora pilnīgi nejauši atklāja, ka viņai padodas zīmēšana. Zīmulis pats vadīja roku vai roka – zīmuli, un uz baltās papīra lapas uzziedēja raspodiņa sirds. Tam sekoja lietus lāsēm izvagots logs, debess atspulgs pagalma lāmās, lietu tverošas meitenes profils…
Ar laiku šī skolas laika aizraušanās pārvērtās par vaļasprieku, līdz kāds, reiz autobusā satikts, paziņa Eleonorai pie auss izdvesa: “Cik skaisti! Neviens tā neprot uzgleznot lietu kā tu…” Tobrīd viņa to uztvēra kā vīrieša glaimu, lai pietuvotos vientuļai sievietei, un karsti iebilda pret vārdu “uzgleznot”. Tikai krietni vēlāk, kad neveiksmīgais pielūdzējs jau bija saņēmis nepārprotamu atraidījumu, viņa ļāva vaļu iztēlei – kā būtu, ja uzgleznotu…
Sākumā Eleonora izmēģināja pašu vienkāršāko, tā vismaz toreiz šķita, – guašu. Paziņas teica: “Ir labi,” – bet viņu vārdos pietrūka patiesas sajūsmas.
Akvarelis sniedza patiesu baudu – krāsas tik viegli plūda un mainījās. Viens smalks punktiņš spēja izplesties un pārvērst visu! Lietus izskatījās tik maigs un tik pasakains!
Tad pienāca kārta eļļas krāsām, un Eleonora saprata – tieši pēc tām viņa ir tiekusies! Iekšējā izjūta jeb intuitīvi izveidojusies sapratne par kompozīciju un krāsām, nepievīla. Ja arī pirmās gleznas kritiķu vērtējumam netika atrādītas, tad katra nākamā šķita arvien labāka. Līdz beidzot…
“Lietus… Es patiešām sajūtu lietu,” teica draudzene un nevilšus noskurinājās.
Eleonorai bija grūti ko piebilst. Pie šīs gleznas viņa bija strādājusi nedēļu, ļoti pārdomāti un izjusti, līdz katrs punkts un švīka šķita ieguvis savu unikālo vietu. Lai arī gleznā dominēja pelēkā krāsa, tā nešķita tumša un nomācoša. Lielās daudzstāvu mājas, mašīnas un cilvēku silueti atstaroja tikko samanāmu baltu gaismu.
Vēl pēc nedēļas šim darbam sekoja nākamais: steidzīgu cilvēku stāviem un atvāztiem lietussargiem pāri klājās saules izgaismots aizejoša negaisa mākonis. Ar prasmīgiem otas pieskārieniem un dzīvīgiem atspulgiem lāmās Eleonora bija pratusi gleznu padarīt gaišu un priecīgu.
“Es to gribu pie savas istabas sienas!” izsaucās cita draudzene. “Tad, kad laukā līs apnicīgs pelēks lietus, es skatīšos uz šo saulaino mākoni!”
Eleonorai patika spēlēties ar krāsām. Ja kādam varbūt šķiet, ka lietus vienmēr izskatās pelēks, tad jaunās mākslinieces darbos labi bija redzams – tā vis nav. Tas līst pāri krāsām, tomēr tās neizdzēš. Vietām varbūt pieklusina, tomēr sarkanais lietussargs vienmēr būs sarkans, tāpat kā oranžie zābaciņi.
Gaismas no logiem un laternām naksnīgās ielas atspulgos iemetīs pa dzeltenam pleķim, gluži tāpat kā samirkušās rudenīgās lapas. Cauri tumsai lauzīsies mašīnu starmešu gaismas, gar riteņiem uzvirmos caurspīdīgas un gaisīgas ūdens šaltis, un lietus paliks netveramā noskaņā.
Jā, tas viss reiz bija… Tolaik, kad Eleonoras pirksti vēl klausīja. Kad ota šķita saaugusi ar roku. Bet varbūt tās saknes bija ievijušās daudz dziļāk – līdz pat dvēselei?
Iepazīstot izstādēs eksponētos darbus, daži atzīti mākslinieki reiz bija slavējuši viņas telpisko domāšanu, ainavisko dziļumu, gaismas efektus, dabas mīlestību un – lietus daudzveidību. Vairākas viņas gleznas bija aizceļojušas pāri robežām, un kāds no jaunajiem gleznas īpašniekiem pat bija atsūtījis pateicības vēstuli: “Kad no mūžīgā sausuma pagurs sirds un prāts, man vienmēr būs savs lietus mākonis, kur gūt veldzi.”
Kas no visa tā atlicis tagad? Sirmi pelēks, lietū izmircis rīts. Vai varbūt tā ir nepaklausīga matu šķipsna, kas jau atkal aizēno skatienu?
Viena lāse pēc otras uz aprasojušas loga rūts… Mezglainie pirksti vairs nesteidzas tās notvert un apturēt. Tās aizrit tikpat nemanāmi kā laiks.
Vēl viena lietus lāse. Un vēl… Lēni ripojoša nesteidzīga automašīna, platiem soļiem tālumā aizslīdošs vientuļa vīrieša stāvs… Eleonorai jau kopš mazotnes ir paticis sēdēt pie loga un vērot, kā laukā līst lietus.
* * *
– Kur tu atkal vilksies? Laukā taču līst, – burkšķēja kāpņu telpā sastaptais kaimiņš, bet Helmūts izlikās to nedzirdējis. Kāda kuram daļa gar to, kur viņš dodas un kāpēc? Varbūt steidzama note dzen uz veikalu! Būtu viņam suns, neviens pat muti nepavērtu tādam jautājumam, katram būtu skaidrs – sunim suņa vajadzības. Bet viņam ir tikai kaķis, kuru uz pastaigu laukā vilkšus neizvilksi, turklāt lietū nu nekādā gadījumā. Pacēlis augstāk pusmēteļa šauro krāgu, Helmūts atvāza plato lietussargu – būs labi! Gan kaimiņiem, gan viņam. Lai neparkšķ aiz muguras un nesmīn no augšas. Lai nesačukstas, ka viņam visi nav mājās. Ir mājās! Visi! Viņš pats, pieklīdušais vecais runcis un televizors. Visi vienādi labi, lai risinātu gudras sarunas, kad vien sagribas.
Helmūtam gan patiesībā viens pīpis – ir tas širmis virs galvas vai nav. Viņam patika lietus, turklāt nevis tā vienkārši sēdēt pie loga un vērot, kā laukā līst, bet gan pašam sajust uz sejas, uz rokām tā vēsos un satraucošos pieskārienus. Kādam tie varbūt radīja nepatiku un lika slēpties zem drēbēm, lietussargiem, jumtiem, bet Helmūtam gribējās sajust dzīvību ritam – muskuļos, kaulos, asinsvados. Just, ka visi četri sirds kambari čakli strādā.
Ja viņam kāds teiktu: “Tev tāda savāda patikšana…” – tad viņš atbildētu: “Eh, ja tu zinātu, kā mēs jaunība vasaras saulgriežos pliki pa pļavu skrējām saulei pretim! Līdz gurniem slapji! Kā toreiz dzīvība pulsēja! Kā lietus lija! Tas bija kaut kas pirmatnējs! Kaut kas pārpasaulīgs! Tas bija spēks!”
Tagad no visa tā palikušas vien atmiņas. Klusa sāpe stīvajos kaulos, kuru tur nedrīkstēja atstāt. Helmūtam vajadzēja iziet lietū, lai atkal sajustu dzīvību ritam. Kādā no šādām pastaigām viņš aizgāja lielu gabalu – līdz pat atjaunotās muižas izstāžu zālei. Tā noteikti nebija vienkārša sagadīšanās, ka, viņam tuvojoties, atvērās ēkas durvis un sveša sieviete, mājot ar roku, aicināja ienākt.
“Ak, ko nu es, tāds salijis, slapjām kājām, dubļains,” viņš murmināja zem deguna, bet sieviete aicināja: “Tieši tāpēc jums jāienāk. Tad redzēsiet, ka esat gluži kā izkāpis no vienas gleznas.”
Tas skanēja patiesi intriģējoši. Helmūts ilgi trina smilšainos zābakus, pirms kāpt uz atjaunotā parketa grīdas, līdz beidzot noāva tos un aizgāja vienās zeķēs. Samulsumā pie ieejas viņš nebija ievērojis izstādes afišu, tāpēc sākumā pat neapjauta tās tematiku. Darbi it kā klusām staroja – kā gaismai līstot, kā caurspīdīgam plīvuram irstot. Lietus… Bezgala dažāds, daudzkrāsains un – līdz galam neiepazīts. Gleznās nebija nekā no tās bravūras un dzinējspēka, kādu lietus savulaik bija devis Helmūtam, toties tajās bija sajūtams daudz kas cits. Dvēseliskums, apgarotība, mīlestība… Iespējams, tieši zeķēs jāiet raudzīt tik smalkus darbus. Tik izstrādātus, tik izjustus. Trauslus, vieglus un caurspīdīgus.
“Kas ir to autors?” viņš jautāja pār plecu, tomēr atbildi nesagaidīja. Izrādījās – dežurante bija izvēlējusies viņam netraucēt. Pagājies atpakaļ līdz ieejas durvīm, Helmūts lasīja – Eleonora Astra. Kaut kur no atmiņas neaptveramajiem dziļumiem uzvirmoja šmaugs sievietes stāvs, šauriem pleciem un biezu, gaišdzeltenu matu vainagu. Šauras plaukstas ar smalkiem pirkstiem, kas liek dejot zīmulim. “Cik skaisti! Neviens tā neprot uzgleznot lietu kā tu…” Vai tiešām tā kādreiz teica viņš? Eleonorai, Noriņai, meitenei, kuru gribējās nesāt uz rokām un piekļaut sev tuvu klāt… Kāpēc viņa toreiz apvainojās?
Ar jaunu interesi pievērsies ekspozīcijai, Helmūts izbaudīja darbus un aizmirsa laiku. Saulains lietus, silts lietus, ievziedu lietus, aprasojušu ābolu lietus… Un patiešām – vientuļa vīrieša stāvs uz senlaicīgu ozolu alejas fona. Vērotājam durvju ailē viņš tuvojās bikli, pa šauru gaismas strēli, jeb varbūt pa gludu taciņu, un vīrieša stājā bija nojaušama cerība. Visdrīzāk to radīja prasmīgā gaismas un krāsu spēle. Fascinējoši!
“Kur mākslinieci varētu sastapt?” viņš atvadoties apjautājās dežurantei.
“Kaut kur tepat pilsētā viņa dzīvo,” sieviete izvairīgi atbildēja, “bet jūs varat atstāt viņai ziņu viesu grāmatā.”
Ko gan viņš tur varētu ierakstīt? Visi vārdi šobrīd šķita par vienkāršiem un sīkiem. Turklāt, tik daudz laika pagājis… Vai Eleonora vēl atceras savulaik atraidīto pielūdzēju? Aizpogājis mēteli, saslējis šauro pusmēteļa krāgu, Helmūts pasita lietussargu padusē un izgāja lietū. Viņam gribējās sajust dzīvību ritam – muskuļos, kaulos, asinsvados. Pēc tam viņš ik pārdienas nāca aplūkot izstādi, izjust un izgaršot lietu, tomēr pirmreizējās trīsas pakrūtē vairs neizdevās uzburt. Neizdevās satikt arī Eleonoru, lai gan dežurante teica – viņa mēdzot te reizēm iegriezties. Dienā, pirms izstādi bija plānots noņemt, Helmūts zināja, ko vēlas ierakstīt viesu grāmatā.
“Cik skaisti. Neviens tā neprot uzgleznot lietu kā tu…”
Brīdi padomājis, viņš palūdza dežurantei piezīmju lapiņu un uzrakstīja savu telefona numuru. “Varbūt viņa mani vēl atceras…”
Todien nelija, tāpat kā nākamās trīs nedēļas. Saule sildīja, karsēja un susināja. Helmūts gaidīja lietu. Un viņa acu priekšā vēl ilgi stāvēja glezna ar vīrieša stāvu uz senlaicīgu ozolu alejas fona, šaurā gaismas strēle un cerība.
