Reizēm nav tā, kā no mana vai tava skatpunkta izskatās pirmajā brīdī. Sākumā to nezinām. Saprotam vēlāk. Piemērs. Sacensību laikā pie stadiona satieku apmēram četrus gadus vecu puišeli, kurš samulsis viens pats staigā starp stāvošām automašīnām. It kā meklē kaut ko. Protams, esmu atbildīga, izvaicāju, kur viņa mamma vai tētis. Nepametu mazo vienu, vedu uz sacensību sekretariāta telpu, lai palīdz sameklēt puiša vecākus. Paiet dažas stundas, un vēlāk redzu, ka tas pats puišelis jau skrien apli pēc apļa stadionā kopā ar startējušajiem sacensību dalībniekiem. Visi to uztver labestīgi, smaida, pat aplaudē. Neviens nesaka, ka tā nedrīkst, ka puika traucē sacensību norisi. Izrādās, puikas paps startē, mamma tikmēr kaut kur (tad mašīnā, tad stadionā) auklē otru bērnu – zīdaini. Kādā brīdī pieri pierē saskrienos ar puikas sportisko tēvu, atvase ir viņam blakus, Uzrunāju. Viņš par dēlu saka: “Ir patstāvīgs puika.” Šo situāciju var vērtēt visādi. Un tomēr ir jāvērtē pozitīvi! Mēs taču visi – mazi un lieli – esam sabiedrības locekļi. Mēs atbalstām cits citu. Sabiedrībā ir normāli, ja katrs domā ne tikai par sevi, savu fizisko un psiholoģisko komfortu, bet prot atbalstīt arī apkārt esošos un bieži vien pati pilnīgi svešos cilvēkus. Nesen interneta redzēju videokadrus, kas it kā filmēti Ukrainā. Tur bija ugunsgrēks ar lielu piedūmojumu kādā daudzdzīvokļu mājā. No ceturtā un piektā stāva lejā lēca cilvēki – vispirms bērni, tad pieaugušie. Un lejā viņus visus uzķēra gaidošs cilvēku pūlis. Pieļauju, ka viņi izstieptu turēja kādu lielu drēbes gabalu, palagu, piemēram – nevarēja caur cilvēku biezo pūli saredzēt. Gan traģisks, gan aizkustinošs mirklis. Tāda laba sajūta – nepamet taču, uzķer savējos. Nupat pēkšņu slimības saasinājumu piedzīvojis mans paziņa. Tika izsaukta ātrā palīdzība. Pacients bija steidzami jānogādā slimnīcā. Taču vispirms viņš bija jānones lejā no ceturtā stāva. Bet ātrās palīdzības brigādē – sievietes vien. Kas notika tālāk? Šajā pašā mājā, šajā pašā kāpņu telpā no dzīvokļiem iznāca četri spēcīgi vīri un uz savām rokām nonesa kaimiņu lejā, lai viņu varētu aizvest uz slimnīcu. Izdarīja to par pliku paldies. Izdarīja tāpēc, ka ir tikai cilvēki. Ne vairāk un ne mazāk. Kā saka – bez vārdiem. Ar rīcību un attieksmi vien. Līdzcilvēku iejūtība, labestība, palīdzība ir mūsu sadzīves rota un arī lielākā bagātība. Kaut nekad nezustu šī vērtība!
