Lūcija Zača: “Tici vai netici, bet tautas gudrībās ieklausies!”
Gulbeniete Lūcija Zača savos 78 gados zina, ka ar vārdiem ir jāuzmanās. Viņa novērojusi: pateikti vārdi mēdz piepildīties, tie “kā mērķī šauj”. Viņas ētika ir saprotama katram – “kas nepatīk pašam, to nesaki otram”. Bieži vien L.Začas sacītais ir ar ticējumu saturu. Tāpēc ir deviņreiz jānomērī, pirms sākt runāt. Klusēšana – zelts, runāšana – sudrabs, viņa uzskata.
L.Zača saka – reizēm tomēr vārdi pār lūpām nāk ārā kā pankūkas, tas notiek brīžos, kad vārdi ir stiprāki par cilvēka gribu un ātrāki par domām. Tad rodas sajūta, ka taisnība vien ir, kad tautā saka – ar maza bērna vai veca cilvēka muti pats Dieviņš runā. “Pie lietas un pie būtības vārdi nāk,” uzsver teicēja. Par laimi, L.Zača ir labestīgs cilvēks, arī humora pilns. Viņas vārdi ir tīri un gudri. Kad L.Zača saka, lai klausās tajā, ko teiks, ir skaidrs, ka pati galvenā vieta būs Dieva vārdiem, lūgšanai. Kā vairumam latviešu viņas vecumā kristīgā ticība ir cieši sasieta ar latvisko dzīvesziņu.
“Dieviņš mani žēlo, zina, ka man ir jāparaud, citādi sirds apstāsies,” saka L.Zača. Un piebilst: “Svētais gars manu sirdi dziedināja, citādi manis vairs nebūtu.” Jau trešo gadu viņa mācās dzīvot it kā no jauna, jo tik ilgs laiks ir pagājis pēc dēla Aivara aiziešanas mūžībā. “Dzirksteles” lasītājiem noteikti vēl ir labā atmiņā kopīgi ar Aivaru veidotie raksti par novadpētniecības tēmu. Lai gan viņš gandrīz 20 gadus bija piekalts ratiņkrēslam, Aivars bija darbīgs un zinošs novada vēstures pētnieks. Mamma dēlam bija blakus līdz pašām beigām. Viņa uzticīgi kalpoja Aivaram. Arī tagad viņa ir domās kopā ar dēlu katru dienu, aizlūdzot par viņa dvēseles mieru. Un vienlaikus L.Zača ir atbrīvojusi lielāku savu domu un sirds daļu visiem pārējiem saviem mīļajiem radiņiem – otra dēla ģimenei, četrām mazmeitām, diviem mazmazbērniem un pārējiem piederīgajiem, arī draugiem, kaimiņiem.
“Kas es tāda esmu? Esmu cilvēks, kas lūdzas,” par sevi saka L.Zača. Viņai kā jau katolietei ir savas īpašās lūgšanu grāmatas, kas mantotas no paaudzes paaudzē. Šajās grāmatās ierakstītās lūgšanas ir sirsnīgas un skaistas. Tās spēj dziedināt un piepildīt dvēseli ar prieku, kurā nav nekā pasaulīga. Katru dienu sieviete lūdz, katram no savējiem veltījot īpašu lūgsnu. Viņa nesaka, ka tas prasa daudz laika, koncentrēšanās, spēka, ka dara to kā ikdienas darbu, kā misiju. Varbūt tuviniekiem pat nenojaušot tieši L.Začas lūgšanas ikdienā palīdz tikt galā ar visām grūtībām, būt veseliem, stipriem un nezaudēt dzīvesprieku pat vissarežģītākajās situācijās.
Ne cilvēkam gadi uz pieres, ne liktenis, ne nodomi rakstīti, saka L.Zača. Cilvēks ir tas, kam viņš tic. Un tomēr ir arī tā, kā L.Zača saka: “Liktenim roku priekšā nevar aizlikt.” Ja cilvēks zina, pati svarīgākā ir dvēseles glābšana, nekādi pārbaudījumi vairs nespēj satricināt iekšējo mieru. “Vai, Dieviņ, zirgam četras kājas un tāpat klūp. Tie Dieva ceļi nav izdibināmi,” viņa saka. Dzīvojot garu dzīvi, viņai ne reizi vien ir gadījies, ka gluži svešs cilvēks prasa padomu. Kā pie gaišreģes pie L.Začas nākuši gan dakteri, gan politiķi, gan mīlnieki, gan dzērāji, gan slaisti, gan centīgi sava darba darītāji. Kāds uzņēmējs vaicājis, vai darījums būs izdevīgs, un saņēmis atbildi: “Gudram vīram katram – manta, nauda – katram durakam.” Kāds deputāts prasījis, vai tiks atkārtoti ievēlēts, L.Zača padomājusi, ieklausījusies savā sirdī un atbildējusi: “Divreiz uz viena grābekļa neuzkāpsi.” Tātad ir laiks aizmirst par politiku un sākt atkal spodrināt savu profesionālo karjeru un atcerēties, ka “labāk 100 draugu nekā 100 latu”. Kādai jaunai meitenei, kura atnākusi L.Začai atrādīt savu sirdsdraugu un prasījusi, vai abi paliks kopā, nācies pateikt: “Jums ģimenes nebūs.” Un pat raudāt nevajadzēja par tik skarbiem vārdiem, jo pavisam drīz meitene satika citu puisi – daudz labāku -, ar kuru apprecējās un jau ir bērni. Bet reizēm vārdi ir kā pātagas. Un tas ir taisnīgi. Kāda palaidnīga meitene reiz nākusi pie L.Začas pēc padoma, kāpēc viņa nekādi netiek pie vīra. “Gribēšana – Dieva dota, dabūšana – katram pašam jāmeklē,” skanējusi atbilde. Meitene nav bijusi mierā un bildusi, ka brūtgāni cits pēc cita viņu pametot. L.Zača ar humoru atteikusi: “Bet tavs čemodāns taču ir pie tevis. Savu čemodānu, kam gribi, tam dod. Un reizēm feins mīļākais labāks par šādu tādu precinieku.” Bet kādam dzērājam, kurš lūdzies, lai palīdz viņu izpestīt no alkoholisma posta, L.Zača atbildējusi, vārdus kabatā nemeklējot: “Es nevaru tev palīdzēt. To vari tikai tu pats! Tavs vārds taču tiek rakstīts ar lielo burtu! Tad esi arī cilvēks ar lielo burtu! Ja ko apņemies, pildi!”
L.Zača saka, ka nezina, kā pie viņas katrreiz atnāk vajadzīgie vārdi. Galvenais, tos “nekad nedrīkst no cilvēka vilkt laukā kā ar striķi”. “Vārdiem ir jānāk no sirds dziļumiem,” viņa uzskata.
Ciemojoties pie L.Začas, viņa cienā ar saldu vīnu, kuru no Kipras viņai atsūtījusi mazmeita Sanita. Rudenī viņa braukšot ciemos, tad arī atrādīs vecmāmiņai savu dēlu, kas ir pierādījums tam, ka “mīlestībai nav robežu”. L.Zača saka, ka ir tādi cilvēki, kurus viņa gaida atnākam ciemos kā tādu Dieva dāvanu. Tādi cilvēki mājā ienesot laimi, kurā sildīties var ilgi. Starp citu, L.Zača vienmēr zinot, kad ciemiņi gaidāmi. Pazīmēm par to, ka zemē nokritis nazis ir vīrietis, kas steidzas ciemos, bet karote ir gaidāmā viešņa, ticēt ne vienmēr varot. Vairāk ir jāklausās savās iekšējās sajūtās. Pirms durvis atvērt, L.Zača tās pārkrusta. Pie pirmā zvana vai klauvējiena viņa vaļā never. Savus ciemiņus L.Zača nekad no mājām projām nav laidusi bez cienasta. Arī par to viņai ir savs sakāmais: “Vai tad tas ir grēks ēst? Grēks ir netaisnīgi runāt!”
Fiziskie ticējumi
◆ Neliec somu zemē, jo tad nebūs naudas.
◆ Ja mājās svilpo, būs bads.
◆ Nēsāt svešas drēbes – mainīt savu likteni.
◆ Pa logu ielidojis putns – labas ziņas.
◆ Dzert un ēst, skatoties spogulī – zaudē skaistumu un veselību.
◆ Ja nejauši drēbes uzveik uz kreiso pusi, gaidāma dzeršana.
◆ Svētdienu svētī un nestrādā, tad pārējās dienās būs dubulta veiksme visos darbos.
◆ Kad no ģimenes kāds aizbrauc, jāpasteidzas pirms tam sakopt un iztīrīt māja, ja to dara tūlīt pēc tuvinieka aizbraukšanas, viņš tiek izslaucīts ārā no mājas.
◆ Ejot sakopt kapus, kājās jāvelk zeķes. Tās pēc tam jāmazgā, lai slimības sevī neuzņemtu un mājās nepārnestu.
◆ Ja cilvēku sarunas laikā kāds šķauda, tātad tiek runāta patiesība.
◆ Ja ausis deg ne no šā un tā, tad cilvēku kāds aprunā.
◆ Ja sapnī redz, ka zobi bojāti, – gaidāma slimība; ja nosapņo, ka zobi no mutes krīt ārā, – saņemsiet ziņu par cilvēka nāvi.
◆ Ja no rīta niez kreisā acs, tad būs jāsmej, ja labā, tad jāraud.
◆ Pirms eksāmeniem nav jāsmejas, lai pēc tam nebūtu jāraud.
◆ Ja pogu piešuj uzvilktām drēbēm, aizšuj atmiņu.
◆ Kad sirds ir nemierīga vai ļimst, jānāk ciemiņiem.
