“Ir sācies pavasaris, līdz ar to arī govju atnešanās. Cik veselīgi būs teļi, lielā mērā ir atkarīgs no SIA “Lauksaimnieks” mākslīgās apsēklošanas tehniķes Gitas Rijnieces darba, ko viņa veic ārkārtīgi precīzi un rūpīgi.
“Ir sācies pavasaris, līdz ar to arī govju atnešanās. Cik veselīgi būs teļi, lielā mērā ir atkarīgs no SIA “Lauksaimnieks” mākslīgās apsēklošanas tehniķes Gitas Rijnieces darba, ko viņa veic ārkārtīgi precīzi un rūpīgi. Paldies viņai par to!” “Dzirkstelei” stāsta mājlopu īpašniece, kas vēlējās būt anonīma.
Minētajā uzņēmumā G.Rijniece strādā 29 gadus. Nākamā gada 1.martā tehniķe reizē ar savu 65 gadu jubileju atzīmēs arī 50. darba mūža jubileju, no kuriem 30 gadi aizvadīti mākslīgās apsēklošanas tehniķes amatā.
“Darāmais mazumā neraujas, bet darbinieku mūsu uzņēmumā pa šiem gadiem kļuvis ievērojami mazāk. No savulaik 28 darbiniekiem šodien esam palikuši tikai 3 tehniķi, trīs šoferi, grāmatvede un priekšnieks,” atceras G.Rijniece. Viņai joprojām sāp sirds par laiku, kad likvidējās kolhozi un sovhozi, kad šķirnes lopus par pajām ņēma cilvēki, kam lopkopība nebija pie sirds, lai pēc kāda laika lopus izkautu.
“Vēl šodien iztēlē redzu, kā pie fermām mētājās nokauto lopu galvas un kauli, pat tos nevēlējās aprakt. Ar lopkopību šodien nodarbojas tie cilvēki, kam tā ir ne tikai ienākumu avots, bet arī sirdsprieks. Ir izveidojušies jauni ganāmpulki, kuros vairs nav tikai “Latvijas brūnās” šķirnes lopi. Būtībā Latvijā šīs šķirnes lopus vispār gandrīz nav iespējams iegādāties,” prāto Gita.
Tehniķes darbs ir pieprasīts ne tikai Daukstu, Stradu, Beļavas, Stāmerienas, Lejasciema pagastā un Gulbenes pilsētā, bet arī Alūksnes rajona Kalncempjos un Zeltiņos. Vasaras mēnešos viņa kopā ar automašīnas vadītāju dienā nobrauc apmēram 200 kilometrus. Pērn viņa apsēklojusi kopumā 1150 govis.
“Mans darbs nav viegls. Vislielākā slodze tiek rokām. Pati brīnos, ka pagaidām tās vēl neliek sevi manīt, lai gan abas ir bijušas lauztas. Daudziem maniem kolēģiem tieši sāpošās rokas ir likušas atvadīties no šā darba,” saka Gita. Protams, ne jau roku izturība ir noteicošā. Galvenā ir darba kvalitāte.
“Ja pēc pirmās sēklošanas reizes nebūs vēlamā rezultāta, sēklošana ir jāatkārto, bet tas dzīvnieka īpašniekam rada liekus izdevumus, tāpēc cenšos visu izdarīt precīzi. Daudz kas ir atkarīgs arī no saimnieka attieksmes pret govi, proti, cik veselīgu barību dzīvniekam izēdina. Bieži vien esmu novērojusi, ka barības galds ir pilns ar sienu un tas ir pat zem lopa kājām, bet govs to ēd nelabprāt. Tas ir tāpēc, ka barība nav kvalitatīva. Būtiski, lai arī mākslīgās apsēklošanas tehniķis tiktu izsaukts laikus, kad govs meklējas. Daudz kas ir atkarīgs no buļļu spermas, ko izmanto apsēklošanā. Mums ir jāzina arī, kāds sēklošanas materiāls izmantots, lai nerastos problēmas saistībā ar radniecību,” stāsta speciāliste.
Gita labprāt stāsta par tām zemnieku saimniecībām, kurās izveidojušies labi ganāmpulki un govīm dzimst veselīgi teļi. Kā pozitīvu piemēru viņa min beļavietes Zentas Taurenes saimniecību un citas.
“Pirmajos darba gados strādāt bija grūtāk, toties gandarījums – lielāks. Bieži esmu domājusi, ka varētu doties pensijā, jo lielo ganāmpulku īpašnieki paši jau apguvuši mākslīgās apsēklošanas iemaņas un mūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi, bet ko tad iesāks tie saimnieki, kas aprūpē vienu, divas, trīs gotiņas? Lai gan varētu tā nerīkoties, tomēr neatsaku palīdzību arī tad, ja ir brīvdienas vai svētku dienas. Govis dienas nešķiro.”
Gita lopkopību ir pamatīgi iepazinusi, jo vispirms strādājusi kā kontrolasistente, bijusi teļkopēja un slaucēja, vēlāk – zootehniķe, bet visbeidzot – mākslīgās apsēklošanas tehniķe.
“Vai esat ievērojuši, cik govis ir dažādas? Tās atšķiras pēc auguma, krāsas, purna izteiksmes, noteikti arī rakstura. Cik mazie teliņi ir jauki un mīļi! Aizbraucu, piemēram, uz kooperatīvās sabiedrības “Rainis”” govju novietnēm, izeju cauri kūtij un uzreiz pamanu, kā lopiņiem klājas.”
Gita bilst, ka esot spītīga un cieši turēšoties pie “Lauksaimnieka”, kamēr uzņēmums pastāvēšot, lai arī dienas paejot tik ātri un nemanāmi, it kā viņa grieztos vāveres ritenī. Savu amatu viņa ierādījusi arī meitai Ivetai. Abām nākoties uzklausīt arī lauksaimnieku domas par to, kas šodien laukos notiek. Bieži nākoties izskaidrot, kāpēc samaksa par pārstrādei nodotajiem piena litriem ir zema, kāpēc vieni saņem dažādus maksājumus, bet otri – ne, un citus zemniekiem aktuālus jautājumus.
