Beļavas pagasta “Jaunsīļos” pie pensionāres Ilgas Žvartes ciemojos, kādas vēstules skubināta.
Ziemas diena pamazām tinas krēslas plīvurā. Cits pēc cita izgaismojas baltās ēkas logi, kur virtuvē ugunsmēles laiza plītī saliktās malkas pagales. Pa miegam nopūšas četrkājainais mājas sargs Tobis. Pie ieres kā garas matu pīnes sildās sīpolu virtenes. “Vai dieniņ, ko tad par mani rakstīsiet! Neko jau tik nozīmīgu savā dzīvē neesmu paveikusi, kā vien pa tās bangām kūlusies,” smaidot saka Ilga.
Uz pilsētu – neparko
“Meita un znots Romāns neskaitāmas reizes aicina pārcelties uz pilsētu, bet es – neparko. Man lauku klusums un miers mīļāks. Te, kur esmu dzimusi un izaugusi, katrs zemes stūrītis mīļš. Veselība turas, kāpēc lai kaut ko mainītu? Tāpat jau tieku labi aprūpēta un pieskatīta. Pat īrnieku atveda, lai neesmu viena. Mana nostāja: jaunajiem sava, vecajiem – sava dzīve. Viens otram tikai traucētu.” Ilga bijusi pavisam maza meitene, kad tēvs un māte sākuši būvēt pašreizējo “Jaunsīļu” māju, ap kuru gluži kā pamatīgs dzijas kamols tinušies Ilgas soļi, domas un darbi. “Kad vecākiem piešķīra šo zemes gabalu, tikai viens hektārs bija aramzeme. Pārējais – aizaudzis krūmos. Tēvs pats savām rokām izcirta krūmus, ar zirgu izrāva koku saknes, plēsa akmeņus. Vēl šodien iebraucamā ceļa malā sūno laukakmeņu grēda. Vispirms jaunceļamajā mājā tika izbūvēta viena istaba, kurā visi mitinājāmies. Pagalmā auga kadiķi, kurus tēvs izrāva, lai es rāpodama nesavainojos. Abi ar brāli Jāni, kurš ir divus gadus jaunāks par mani, tikām radināti pie darba. Gājām ganos, strādājām pļavā. Vēl pat skolā negāju, kad gāju palīgā mammai slaukt govis. Man bija noskatīta skaista melnraiba piena devēja. Vai tad nu laukos kādreiz darba pietrūcis?” Ilgas plaukstas noglāsta viena otru. Sirmgalves acīs riešas asaras, no jauna iztēlē uzburot ainu, kurā tēvs ar zirdziņu dzen vagas tīrumā. “Vecākiem nebija viegli?” viņa nopūšas. “Kas tā šodien par kārtību, ka 15, 16 gadus vecus jauniešus neņem darbā! 18 gadu vecumā nevienu strādāt neiemācīsi,” piktojas vecīte. Viņa atceras, kā petrolejas lampas gaismā savulaik vērpts un adīts, kā tēvs lasījis priekšā grāmatu, kā māmuļa cepusi maizīti, kūlusi sviestu, kā skaitījusi olas, lai to visu pārdotu un par saņemto naudu sarūpētu bērniem skolas kārtu.
Meitai – māja
Ilga kopā ar brāli un vecākiem pārdzīvojusi arī kara laiku. Paldies Dievam, tas “Jaunsīļos” bijis samērā mierīgs. “Kad atgriezāmies no bēgļu gaitām, dzīvi vajadzēja sākt no jauna ar vienu gotiņu. Nekāda lielā pārticība tolaik nebija. Kad sakārojām kaut ko stiprāku, uz maizītes uzbērām sāli, klāt piedzērām pienu. Bēgļu gaitās mežā nodzīvojām vairāk nekā divus mēnešus. Nokāvām līdzi paņemto cūku. Labi, ka tālu neaizdzina, ka mājas un saimniecības ēkas bija neskartas. Ilga atver fotoalbumu, kur starp neskaitāmām fotogrāfijām ir arī brāļa Jāņa uzņēmums. “Kad es esot piedzimusi, tēvs mātei teicis: “Vienalga, kas piedzims pēc tam, bet “Jaunsīļi” paliks meitai.” Vēlāk ar Jāni draudzīgi strīdējāmies, dalot, kam māja, kam – zeme. Brālītis vēl nebija pat sešas klases pabeidzis, kad ķērās pie zemes darbiem. Tolaik jau sešas klases vien bija, tāpēc mēdzu smieties, ka skolu iesāku ar Latvijas himnu, tad vajadzēja mācīties Krievijas, tad Vācijas, Krievijas himnu, lai atkal skandētu “Dievs, svētī Latviju!”.”
Aprok sapni
Sirmgalve atklāj, ka kopš bērnības gribējusi būt ārste, bet ceļu uz sapņa piepildījumu aizšķērsojusi politiskā situācija valstī. Arī vidusskola tolaik bijusi tikai Madonā, bet Ilgai bijis liegts braukt uz tik tālu pilsētu, jo ģimene tikusi novērota. Sapnis, gadiem ejot, nogulis atmiņu pūralādē, bet meitene sākusi strādāt vispirms vietējā pasta nodaļā, tad veikalā. Sākoties kolhozu ērai, viņa kļuvusi par grāmatvedi. Augām dienām Ilga pieskaitījusi, atņēmusi un reizinājusi, neizjuzdama prieku par darāmo. Iespējams, tāpēc viņa devusi “jā” vārdu puisim, kas neskopojies ar steidzīgu bildinājumu, un devusies līdzi vīram uz Gulbeni, kur strādājusi finanšu nodaļā.
“Man bija izcili laba atmiņa, tāpēc citi sauca par enciklopēdiju. Laikam jau man nebija lemta ne šī pirmā mīlestība, ne pilsētas dzīve, bet grāmatvedība gan, jo drīz vien atgriezos laukos, lai šo darbu atkal sāktu strādāt kolhoza kantorī. Strādāju, mācījos un auklēju meitu. Darba bija pārpārēm, jo tolaik divatā tikām galā ar to, kam šodien četru cilvēku par maz,” saka Ilga. Par to, ka pēc darba vajadzēja rosīties arī pašas saimniecībā, viņa noklusē. Pārāk ikdienišķa un pašsaprotama šķiet šī rosība.
Piešķir “moskviču”
1973.gadā Ilga sākusi strādāt divus kilometrus attālajā sivēnmāšu novietnē “Sīļi”. Kad piecdesmit vaisliniecēm dzimuši sivēni, viņa naktis pārlaidusi turpat fermā uz salmu nastas. “Ko man citu bija darīt, redzot, ka vīrs, kurš fermā sāka strādāt pirmais, viens netiek galā? Viss bija roku darbs. Prieks, ka tas tika novērtēts. Par labu darbu man piešķīra automašīnu “Moskvič”. Tolaik tas skaitījās lepni,” smejas Ilga un stāsta, kā pēc vairāku gadu pārtraukuma sastapusi jaunības dienu draugu, kā otrreiz izgājusi pie vīra. 12 gadi “Sīļos” aizsteigušies kā viena diena. “Aizgāju pensijā, atdodot vietu vedeklai un dēlam Ivaram, bet viņa man vairs nav. 32 gadu vecumā nomira. Kopš tās dienas pagājuši septiņpadsmit gadi, bet, tiklīdz iedomājos, sirds tik ļoti, ļoti sāp. Tā laikam ir sakritība, ka mans īrnieks ir tieši Ivara vecumā,” Ilgas teiktajā jaušas skumjas, kas saaužas ar vakara stundas klusumu. Lai to kliedētu, sirmgalve stāsta par to, cik ļoti gaida pavasari, kad varēs rosīties dārzā. Pagājušajā gadā viņa to izravējusi četras reizes, ne brīdi nesūrodamās par astoņdesmitgadnieces nogurumu. “Man visam jābūt kārtīgi padarītam kopš laika gala. Darot darbus, visādi varu izdomāties par saviem mīļajiem cilvēkiem. Par katru nosāp sirds, ja kaut kas neveicas.
Ne māju, ne cilvēku
Izejot pagalmā, viņa katru dienu pārlaiž skatienu apkārtnei. Ne vairs agrāko māju, ne cilvēku. Kas uz pilsētu pārcēlies, kas uz viņsauli. Pamestās, nevienam nevajadzīgās ēkas sabrūk, tāpat kā “sabrūk” cilvēks, kurš kļuvis nevienam nevajadzīgs. ”Šodien ģimenes kopā neturas. Bērni izaug un katrs aizklīst pasaulē uz savu pusi. Kam viņiem lauki? Tiesa, arī fermas nevienam nevajag. Reizēm aizstaigāju līdz “Sīļiem” apciemot radiniekus, bet mājās vienmēr atgriežos ar smeldzi krūtīs par pagājušo laiku un arvien vairāk aizaugušajiem laukiem. Lai īsinātu garos ziemas vakarus, Ilga daudz lasa avīzes un žurnālus, seko tam, kas notiek valstī. “Jā, nemaz nemanām, kā visi novecojam. Domas un prāts joprojām steidzas, tikai solis tam netiek līdzi,” saka Ilga.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Ilga Žvarte.
Dzimusi: 1928.gada 7.maijā.
Mācījusies: Krišjāņa Valdemāra pamatskolā.
Strādājusi: pastā, veikalā, bijusi grāmatvede un lopkopēja.
Ģimene: meita Līga, dēls Ivars (miris). Lepojas ar astoņiem mazbērniem.
