Aukstā, saulainā 21.februāra diena bija pirmā, kad Tirzas bibliotēkas ilggadējā vadītāja Marija Dinga nemēroja ierasto ceļu no “Airīšu” mājām uz darba vietu, kam atdevusi 52 mūža gadus.
Aukstā, saulainā 21.februāra diena bija pirmā, kad Tirzas bibliotēkas ilggadējā vadītāja Marija Dinga nemēroja ierasto ceļu no “Airīšu” mājām uz darba vietu, kam atdevusi 52 mūža gadus.
“Nu esmu brīva kā putns gaisā. Savas dienas turpmāk vadīšu nesteidzīgi un mierīgi, kā jau pensionārei pieklājas,” bija pirmā doma, kas rīta agrumā izskrēja cauri domu jūklim. Tomēr pašas izvēlētajai brīvībai nepiemita cerētais prieks, drīzāk smeldzoša, iekšēja tukšuma sajūta. Marija apzinājās, ka būs jāpaiet laikam, kamēr tā izzudīs. Tā bijis vienmēr, ja vajadzējis šķirties no kaut kā mīļa un tuva.
“Rokas klēpī salikusi jau nesēdēšu. Palīdzēšu māsas ģimenei, aprūpēšu gotiņu, nāks pavasaris – vajadzēs sēt un stādīt, vasarā – ravēt, bet rudenī novākt. Neviens man nav aizliedzis aizstaigāt līdz bibliotēkai, lai raudzītu pēc jaunākajiem žurnāliem vai kādas citas lasāmvielas par vēsturi, kas sevišķi tuva. Pie viena uzzināšu, kā sokas jaunajai bibliotēkas vadītājai. Gudra meitene, ar visu tiks galā,” prāto Marija.
“Varbūt vēl kādu gadu strādātu, bet nespēju izsekot līdzi modernajām tehnoloģijām, kas arvien vairāk iekaro arī bibliotēkas. Dzīvojam tādā laikā, kad katram cilvēkam jāapzinās, ko viņš spēj, ko – nespēj apgūt. Pietiekami ilgi esmu dzīvojusi līdzi pagasta bibliotēkas attīstībai, kļūdama par daļu tās vēstures.”
Bridusi
Lubānas klānos
Skolas gados Marija gribējusi kļūt par ģeogrāfi un skatīt tālas zemes, bet sapnis tā arī palicis nepiepildīts. Viņas jaunībā galvenais bijis darbs, bet bērnībā sešu bērnu ģimene nevarējusi lepoties ar šķērdējamu pārticību.
“Mana bērnība saistās ar “Vidzemnieku” mājām Lubānas klānos. Tad, kad Miķelis Gruzītis dzied par brišanu ziedošos klānos, man gribas dziedāt par brišanu staignajos klānos, jo mums neklājās viegli. Nācās gan zirgu no staignuma vilkt, gan no čūskām sargāties. Mums kaimiņos bija lielsaimniecība. Mēs, bērni, – tikai tādi patalcēni, kurus pēc talkas kaimiņš aicināja pie vakariņu galda. Vajadzēja pārlaist arī kara gadus. Šajā laikā iemācījāmies nerunāt neko lieku, pat tad, ja bijām manījuši, ka klānos slēpjas partizāni. Klusējām kā ūdeni mutē ieņēmuši. Šodien no piecu māju pudura nekas nav saglabājies. Trīs reizes gadā aizbraucu uz nelielo kapsētu, lai uz tēva un mātes kapa noliktu ziedus un aizdegtu sveces.”
Marijai nav viegli atcerēties bērnību. Viņa joprojām ir pateicīga vecākiem, ka viņi, cik vien spēja, gādāja, lai visas sešas meitas iegūtu izglītību.
“Man ļoti patika skolā. Vēl arvien atceros pirmos skolotājus. Mācoties vidusskolā, ziemas brīvdienās kopā ar vecākiem strādājām mežā. Auksts, sniegs līdz padusēm. Tolaik domāju, ka izmācīšos par koku brāķeri, vismaz siltumā to varēšu darīt. Nezinu – apzināti vai ne, bet pirmās darba gaitas saistījās ar mežniecību. Nedaudz Lubānā, tad Tirzā. Kad Vera Lūse mani, divdesmit četrus gadus vecu meiteni, aicināja strādāt bibliotēkā, tam piekritu.”
Grūtības rada krievu valoda
Marija atceras, ka pirmajos darba gados viņai daudz palīdzējusi literatūras skolotāja Zenta Raģele.
“Tolaik katru mēnesi vajadzēja organizēt literāru pasākumu. Speciālas izglītības man nebija, tāpēc visu centos izzināt praksē. Bija padomju laiks, kad tikpat labi kā latviski pasākumos vajadzēja runāt arī krieviski. Tas nenācās viegli, bet atkal blakus bija atsaucīgi cilvēki. Tolaik Tirzā par mācību pārzini strādāja Inta Kļaviņa, kura palīdzēja veidot tekstus krievu valodā.”
Pagasta bibliotēkai tolaik bijusi atvēlēta neliela telpa tagadējā Tirzas kultūras nama otrajā stāvā. Arī grāmatu skaits – neliels, bet pamazām viss gājis plašumā. Attīstījies arī novadpētniecības darbs. “Droši vien tik ilgi bibliotēkā nebūtu nostrādājusi, ja daudz nepalīdzētu Gulbenes bibliotēkas meitenes Inese Duka, Laima Lupiķe, Antra Sprudzāne, Austra Brūvere un citas.”
Marija atklāj, ka 52 darba gadu laikā nekad neesot domājusi, ka varētu raudzīt pēc cita darba piedāvājuma, jo laukos nebijis sevišķas izvēles ne tolaik, ne tagad. Kurš vēlējies strādāt, pie darba turējies kā dadzis pie apģērba.
Apņemas pierast pie izmaiņām
Varētu domāt, ka bibliotekārs, grāmatu pasaules varas pārņemts, ir izlasījis visas plauktos izvietotās grāmatas, lai zinātu tās ieteikt citiem, bet izrādās, ka tā tomēr nav.
“Izlasīju tikai vēsturiskās grāmatas, jo tajās radu saikni ar pašas pārdzīvoto. Lielākoties jaunās grāmatas tikai pāršķirstīju. Varbūt tagad varēšu atlicināt vairāk laika lasīšanai. Šodien cilvēki vispār ir slinkāki grāmatu lasītāji. Arī vecākās paaudzes ļaudis lielākoties izvēlas žurnālus.”
Tirzas pagastu Marija uzskata par savām mājām un salīdzinājumam piebilst, ka viņa nu varot salīdzināt arī cilvēkus.
“Manas bērnības puses ļaudis tomēr ir sirsnīgāki, protams, arī tirzmaliešos ir daudz laba, tomēr viņi nav ar pliku roku ņemami. Diemžēl ir tā – jo cilvēks pieticīgāks, jo sirsnīgāks. Pārlieka bagātība un pārticība ļaudis maina. Par to esmu pārliecinājusies, jo savulaik iegriezos vai katrā pagasta sētā, veicot tautas skaitītājas pienākumus.”
Lai gan Marijai ir 76 gadi, viņa joprojām ir apņēmības pilna aktīvi darboties mākslinieciskajā pašdarbībā. Jaunībā viņa dejojusi un dziedājusi, bet tagad dejas skata citu izpildījumā. “Man pietiks ar dziedāšanu,” viņa smejas.
“Gan jau pie jaunās pensionāres dzīves pieradīšu. Māsas ģimene palīdzēs, jo savus mīļos cilvēkus esmu zaudējusi. Dēls 25 gadu vecumā noslīka, bet no vīra uz mūžu atvadījos pirms vienpadsmit gadiem. Spēku dos tirzmalieši, kuri vienmēr mani atcerēsies kā bibliotekāri, lai gan esmu vienkārši Marija.”
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Marija Dinga.
Dzimusi: 1931.gada 7.janvārī Barkavas pagastā.
Izglītība: Čērzinieku četrklasīgā skola, Barkavas sešklasīgā skola, Lubānas vidusskola.
Darbs: Tirzas mežniecība, Tirzas pienotava, kopš 1955.gada – Tirzas bibliotēkas vadītāja.
