“Ai, kā aizgājis laiks!” saka gulbenietis Alberts Timma, kurš ir vien piecus gadus jaunāks par Gulbeni. Viņš vienmēr ir bijis uzticīgs Gulbenei. Pilsētas patriots. “Dzīve tā iegrozījās. Citur nebija, kur iet, un arī tādas vēlēšanās iet kaut kur citur nebija. Kad mācījos Rīgā neklātienē un brīvajās dienās braucu uz šejieni, uz mājām, izkāpjot no vilciena – te bija cits gaiss!” atminas A.Timma.
Seniors labprāt piekrīt pastāstīt “Dzirkstelei”, kādu viņš atminas Gulbeni savā bērnībā Latvijas brīvvalsts laikā. Viņš ir piedzīvojis pilsētas pārvērtības vairāku gadu desmitu laikā. “Pilsēta ir ļoti izmainījusies. Nevar salīdzināt to, kāda tā bija manā bērnībā, un to, kāda tā ir tagad. Tagad Gulbene ir kā Černobiļa – mājas ir, bet cilvēku nav. Vai tad daudz cilvēku var redzēt?” retoriski vaicā A.Timma.
Viņš atminas, kad bijis mazs puika, vislielākā dzīvība esot bijusi O.Kalpaka un Rīgas ielā. “Kalpaka iela bija stipri zemāk attiecībā pret Rīgas ielu. To jau arī tagad var redzēt – paskatieties, cik tur zemu ir mājas!” saka A.Timma un piebilst, ka svarīgs punkts tolaik bija dzelzceļš. “Toreiz Līkajā ielā dalīja mājas dzelzceļniekiem. To atceros. Mani vecāki arī strādāja uz dzelzceļa, tāpēc arī mums te ir māja. Dzelzceļā vienmēr pūta sirēna – zināji, kad ir pusdienlaiks,” atmiņās dalās seniors.
Kino, cirks un saldējums
Ja tagad ielas ir pilnas ar mašīnām, tad agrāk tie bija zirgu pajūgi. “Sevišķi daudz zirgu varēja redzēt kapusvētkos. Tā, kā tagad ir mašīnas, tā toreiz tur bija zirgi. Turpat zirga pajūgā bija cienasts, cilvēki ēda pēc kapusvētkiem pie sava pajūga. Valdīja sadzīviski draudzīga noskaņa. Mūsu mājai pretī dzīvoja romu tautības cilvēki, bet viņi neko nezaga. To es varu galvot. Cilvēki toreiz bija citādāki,” spriež A.Timma.
Viņš atceras, kā policists uzlicis sodu brālim Rolandam, kurš pusaudža gados ar velosipēdu braucis cauri kapiem. “Protams, vecāki maksāja,” saka A.Timma.
Kā izrādās, arī izklaižu A.Timmas bērnībā pilsētā nav trūcis. Parasti daudz cilvēku esot pulcējies kopā tad, kad atbraucis cirks. “Tur, kur tagad ir kultūras nams, tajā apvidū bija liels šķūnis. Tur notika cirka izrādes. Es arī tur biju aizgājis. Atceros, ka bija gan klauni, gan arī zilonis. Liela kultūras iestāde bija kino,” stāsta seniors. Kino atradās tagadējā Ozolu ielā (kādreiz – Tirgoņu iela), Purvīts esot bijis direktors. A.Timma piebilst, ka Purvīts parasti mēdza ierādīt skatītājiem vietas ar bateriju. “Acu priekšā man tas vēl tagad ir. Tur bija ložas – tās bija dārgākas. Atceros, kā ar vecākiem gājām un es skatījos multfilmu. Es bieži uz turieni gāju. Zāle kinoteātrī vienmēr bija gandrīz pilna,” stāsta A.Timma.
Arī pie saldumiem bērnībā varējis tikt. Atmiņā viņam palicis, ka reizēm uz pilsētu atveda un pārdeva saldējumu. Tas bija vasarā. To atveda lielās burkās. Tas tik esot bijis notikums! “Kamēr citi stāvēja rindā, daži jau saldējumu ēda ātri nost, jo tas kusa. Bija interesanti. Bērni stāvēja rindā, ka tik ātrāk tikt klāt!” stāsta A.Timma.
Jaunībā, protams, neizpalikušas arī balles. Tur, kur Spārītes parks, esot bijusi kafejnīca. “Tilta tur nebija, kur tas tagad ir Spārītē. Bija terasīte, deju grīda bija. Muzikanti spēlēja. Atceros, ka Gulbenes jaunieši – tas gan bija pēc kara – brauca uz ballēm Stāmerienā. Brauca uz turieni mūzikas dēļ,” saka A.Timma.
Sapnis par asfaltētu ielu
Arī viņa meita Iveta Putniņa ir īstena gulbeniete. Šeit viņa ir dzimusi un dzīvo joprojām, tāpat kā viņas dēls Miķelis. Viņa atzīst, ka skolas gados gan nedomājusi, ka dzīvos un strādās Gulbenē – bijuši citi plāni. Bet Gulbenes mūzikas skolas toreizējā direktore Austra Veikšāne uzaicinājusi viņu nākt strādāt uz dzimto pilsētu. “Neticami, bet šajā skolā nostrādāti jau 35 gadi! Vēl viens no iemesliem – te taču dzīvoja mana ģimene!
Jau kopš bērnības man bija sapnis: staigāt pa asfaltētu Līko ielu, kur atrodas vecāku māja. Pagāja nieka 50 gadi, sapnis piepildījies!” saka I.Putniņa.
Viņa atminas, ka vietā, kur tagad atrodas mūzikas skola, bija poliklīnika, kurā strādājusi arī viņas mamma. Tās vietā celtniecības uzņēmums “RCI”, kurā strādāja viņas tēvs, uzcēla mūzikas skolu. “Savukārt šajā skolā mācījāmies mēs ar māsu. Tāda gara ķēdīte izveidojas. Vēl viens posms – šajā ēkā vēl aizvien strādāju! Patīk, ka Gulbenē visur var aiziet kājām. Paņemu slēpes pār plecu un eju uz parku paslēpot! Brīnišķīga sajūta!” saka I.Putniņa.
