Uzziedi. Notici man un uzziedi. Tiecies uz mani. Ar savu ziedēšanu, smaržu, ar savām stīgām un saknēm.
Uzziedi. Notici man un uzziedi. Tiecies uz mani. Ar savu ziedēšanu, smaržu, ar savām stīgām un saknēm. Uzplauksti krokusā – pirmais pārsteidz ar ziedēšanu, meklējot saules siltumu caur ledus vāku. Vai neaizmirstulē, kuras vārds pats sauc – neaizmirsti mani… Ieaudz puķuzirnī, kad tiecies pēc līdzsvara mana. Bet varbūt apiņa vai vīnogulāja stīgā, kad tava neziņa vai apmulsums meklē manu atbalstu?
Tikai negrozi galvu kā saulespuķe, meklējot tikai laimīgos brīžus, un netopi par lietuspuķi, kura savu ziedkopu atver tikai saulainās dienās. Neesi magone, kas vasarā uzvirmo trakulīgā ziedēšanā, aicinoši noplivina savus zīda svārkus un izgaist. Neesi smilga – skarene vai auzene, kas čaukstēdamas viegli šūpojas līdzi jebkurai vēja pūsmai. Bet varbūt tu esi adatains dadzis, kas pašam negribot ieķeras drānās, sapņos un sirdī, atstādams tur neredzamas dūriena pēdas?
Labāk apņem mani ar hiacintes, kreimenes vai lilijas skurbinošo smaržu. Bet varbūt tu gribētu būt matiola, lai arī necila un neievērojama, bet īpaši kaisli izsmaržot vakaros? Naktsvijole vai tabaka, kas reibina nakts stundās? Es ceru, ka tu nebūsi paparde, par kuras ziedu tikai mēļo un kuru neviens tā arī īsti nav redzējis…
Uzziedi ķeizarkronī vai īrisā, lai es, paceltu galvu, varētu jūsmot par tavu cēlumu un vienreizību. Esi krizantēmā, mārtiņrozē un miķelītē, kad mani apņems rudens salnas. Bet varbūt – salmenē, kas uzticīgi saglabā savu ziedu krāsas pat ziemā?
Uzziedi kopā ar mani. Uzziedi pat tad, ja izrādās, ka blakus tev ir tikai parasts tītenis, lauztā sirds vai uz sava zieda atvēršanos bezcerīgi gaidoša vēlziede…
