Tieši pirms gada jūlijā astoņus gadus vecajai Katrīnai no Jaungulbenes ārsti deva slēdzienu – leikēmija.
Tieši pirms gada jūlijā astoņus gadus vecajai Katrīnai no Jaungulbenes ārsti deva slēdzienu – leikēmija. Viņa ārstējās Rīgas bērnu klīniskajā slimnīcā, kur ieteica veikt muguras smadzeņu transplantāciju. Latvijā gan šādu operāciju neveic, nebija arī iespējams atrast donoru.
Ar labu cilvēku palīdzību Katrīnas mamma Aelita uzmeklēja labdari Frici Flūgu un lūdza viņa palīdzību. F.Flūgs neatteica. Viņš bērnu kopā ar mammu aizveda uz Zīgeni Vācijā, kur slimnīcā bērnu atkārtoti izmeklēja. Tur ārsti atzina, ka var mēģināt palīdzēt.
Muguras smadzeņu pārstādīšanas operācija izmaksā 110 000 eiro. Meitenes mamma kopā ar F.Flūgu un Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāju Saulcerīti Indričevu lūdza palīdzību Latvijas valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrai, no kuras operācijas veikšanai saņēma 100 000 eiro. F.Flūgs sāka akciju Vācijā un meklēja nepieciešamos līdzekļus, lai rastu donoru. Ar Zīgenes avīzes starpniecību labdaris meklēja līdzekļus meitenītes ārstēšanai un guva lielu vāciešu atsaucību. Muguras smadzeņu transplantāciju Freiburgas Universitātes slimnīcā Katrīnai veica 25.maijā, tagad rit trīs mēnešus ilgs atveseļošanās process. Rūpes par Katrīnas veselību Zīgenes klīnikā uzņēmās profesors Gasmanns, bet Freiburgas klīnikā – profesore Nīmeijere.
Katrīna šobrīd atrodas Freiburgas slimnīcā. Kopā ar viņu ir mamma. Viņas abas ilgojas pēc mājām, un domās katru dienu pateicas labajiem cilvēkiem, kas palīdzēja dot cerību. Mēs arī publicējam Aelitas vēstuli visiem cilvēkiem.
***
“Freiburgā ir vasara. Visapkārt krāšņi zied rozes un vēlīnie rododendri. Tikko noziedēja arī liepas. Gaiss virmo no dažādām smaržām, bet pietrūkst dažu – nopļautās zāles, pirmo zemeņu un sakoptu tīrumu smaržas, kuras pašlaik valda pie jums.
Klīnikas palātā – klusums. Daudz, daudz klusuma un daudz, daudz laika pārdomām par mājām, ģimeni, draugiem un cilvēcību… Par to, ka reizēm dzīvē tā viss sagriežas ar kājām gaisā, ka vairs nevar saprast vai rīts vai vakars, vai sapnis, vai īstenība. Ir pilnīgi vienalga, kur ej, ko dari, ko ēd un dzer, ko velc mugurā, kādā valodā un ko tev apkārt runā cilvēki.
Galvā tikai viena doma, ko es varētu darīt, lai mans bērns būtu atkal vesels…
Un izrādās, ka nevaru darīt neko, tikai būt līdzās, lūgt Dievu, noskatīties un cerēt. Cerēt pat tad, kad cerība ir tik niecīga kā asara, kā rasas lāse uz milzīga zieda.
Ir brīži, kad ir ļoti, ļoti grūti… Melnas domas sažņaudz sirdi un es domāju, kāpēc tas noticis tieši ar mums, kāpēc tā jācieš maziem bērniem, kāpēc, kāpēc? Gribas padoties, bet nedrīkst.
Es nedrīkstu pievilt cilvēkus, kas mums palīdzējuši, kas teikuši: “Jums jāiztur!” Es pateicos jums par šiem vārdiem un atbalstu – Flūga kungam, Vēberu ģimenei Vācijā, vācu mediķiem un profesorei, maniem mīļajiem Gulbīša vidusskolas kolēģiem – Ilzei, Jānim, Sarmītei, Ainai, Saulcerītei Indričevai, vīra darbabiedriem, dakterei Līgai Vebruālei un citiem pagasta ļaudīm.
Paldies jums! Lai viss, ko jūs darījām mūsu labā, jums atdarās!”
Ar mīļiem sveicieniem, Aelita un Katrīna Blūmas
