Var jau tos noslēgt cieši jo cieši. Var apvilkt dzeloņstiepļu žogu, uzmūrēt kārtējo Berlīnes mūri, vai pazemē ierakties necauršaujamos bunkuros, bet vai šie nocietinājumi šodien vairs var pasargāt no tā, kas notiek pasaulē, kas ir kā bumba ar laika degli? Tas, kas notiek, ir kā lavīna, kas neizvēlas apkārtceļus. Gribi vai negribi, tas skar mūs visus. Savas pēdas ir atstājis karš Ukrainā, Krimas liktenis, pilsoņu karš Sīrijā, nežēlīgie terorakti Parīzē, bēgļu plūdi. Nedroši jūtamies arī Baltijas jūras krastā, bažīgi raugoties lielās kaimiņvalsts virzienā. Neomulīgi, kad dzirdi par trešo pasaules karu, hibrīdkaru, kam neesot īpašas definīcijas. Es teiktu – atoņkājis. Nav frontes līnijas un bruņota karaspēka, bet toties ir daudz dažādu manipulāciju, lai musinātu un šķeltu pretinieka valsts sabiedrību, nomelnotu un ietekmētu tās valdību. Kā saka, karā un mīlestībā – visi līdzekļi ir labi. Dižošanās ar militāro tehniku pierobežā, “nejaušs” robežas pārkāpums gaisa telpā, sabiedriskajos medijos ar putām uz lūpām pausta liekulība, naids un “galvas jaukšana”, slepena glūnēšana un Putina sabiedroto meklēšana. Spēj tik pamanīt un atšifrēt, kur fakti, kur meli. Mierina vien tas, ka esam NATO paspārnē. Pētījums liecina, ka puse no Latvijas iedzīvotājiem pēdējā pusgada laikā nav pamanījuši hibrīdkara izpausmes, tās apzinās tikai ceturtā daļa. Kabeļtelevīziju operatori atzīst, ka no TV ekrāniem aizvākt skatītāko Krievijas kanālu Latvijā neesot bijis jēgas, jo tagad visu bez maksas var atrast internetā. Svarīgākais tomēr ir tas, ar cik spēcīgu pārliecību un dzimtenes mīlestību dzīvo pats.
