Pagaidām nav pamata lielam satraukumam.
Pagaidām nav pamata lielam satraukumam
Andis Caunītis, Ziemeļaustrumu virsmežniecības virsmežziņa vietnieks:
Ir jābūt ziloņiem un blusām
Tas, ka mežsaimniecību apdraud krīze, būtu pārāk skaļi teikts, bet, protams, šodien grūtības ir visiem. Ikvienam uzņēmumam, ja valstī ir liela inflācija, rodas problēmas, jo ceļas resursu cenas. Domāju, ka mežsaimniekiem jāturpina sarunas ar valdību par to, ko darīt ar akcīzes nodokli. Vai būtu jāmaksā pilns vai tikai daļējs akcīzes nodoklis. Daudzu problēmu pamatā ir arī tas, ka Somijā kādu laiku darbu pārtrauca papīrmalkas ražotnes, savukārt Eiropā saistībā ar celtniecības apjoma kritumu samazinājās pieprasījums pēc gataviem zāģmateriāliem, tāpēc īpaši mazajām zāģētavām radās grūtības noslēgt izdevīgus kontraktus. Problēmas ir arī tām firmām, kuras pērn iepirka cirsmas par salīdzinoši augstām cenām, nedomājot, ka šogad var kristies kokmateriālu cenas. Apdraudētas, manuprāt, nav lielās kokmateriālu firmas, bet mazās, kas noslēdza līgumus ar “Latvijas valsts mežiem” par pakalpojumu veikšanu, atrodas tuvu bankrotam. Tajā pašā laikā mazam uzņēmumam ir citas priekšrocības. Valsts politika nevar būt tāda, ka tā atbalsta tikai lielos vai tikai mazos uzņēmējus. Man vienmēr ir paticis uzņēmumus salīdzināt ar ziloņiem un blusām. Ir jābūt abiem. Starp tiem jāpastāv mijiedarbībai, jo lielo kompāniju labā lielākoties strādā mazās firmas ar saviem resursiem. Situāciju mežistrādes uzņēmumiem sarežģī arī tas, ka būtiski samazinās cirsmu izsoles, kas nozīmē biznesa iespēju samazināšanos nozarē. Ir vēlams apzināt inflācijas koeficientu mežizstrādē. Andis Krēsliņš, Ziemeļaustrumu virsmežniecības virsmežzinis:
Krīzes nav, ir tikai piesardzība
Ir jābūt piesardzīgiem, to nosaka daudzi faktori. Jau vairākus gadus pie mums nav bijusi īsta ziema, tāpēc lielu daļu cirsmu fonda ir grūtības izstrādāt. Liela nozīme ir arī Krievijas faktoram. Katru gadu no Krievijas mēs ievedam vienu miljonu kubikmetru koksnes, tāpēc var rasties pārtraukumi ražošanā. Draudus rada arī tas, ka ievērojama daļa kokrūpniecības praktiski pieder somiem un zviedriem, tātad ārzemju firmām. Ja somi neradīs koksnes rezerves pie sevis, tad neizbēgami būs liels spiediens uz apaļkoku eksportu no Latvijas tieši uz Somiju. Tas nozīmē, ka mūsu ražotāji paliks bešā. Vērīgiem jābūt arī attiecībā uz akcīzes nodokli. Kā jau teicu, ir ļoti daudz pazīmju, kas liecina, ka krīze var izveidoties. Ko darīt? Attiecībā uz akcīzes nodokli ir vajadzīga tikai politiska izšķiršanās, kurus atbrīvot no šā nodokļa. Šajā ziņā mežinieki ir lielāki cietēji nekā lauksaimnieki, kuri no šā nodokļa ir gandrīz atbrīvoti. Tas nozīmē, ka no valdības puses šajā jautājumā nav vienlīdzīga attieksme. Ļoti stingri jāseko līdzi situācijai, kāda šobrīd valda pasaules koksnes tirgū. Veicot rūpīgu analīzi, ir jāapsver, kādi ir pieejami īslaicīgi meža resursi tepat pie mums uz vietas. “Latvijas valsts mežiem” ir noteikts apjoms, ko drīkst izcirst piecos gados, bet pirmie divi gadi liecina, ka viņu rīcībā esošās rezerves nav izmantotas. Šie visi ir īslaicīgi, nevis ilglaicīgi pasākumi, kas var tikai mīkstināt šo pārejas periodu.
Pēteris Drozdovs, Lizuma mežniecības mežzinis:
Apdraudēti ir mežizstrādātāji
Mans subjektīvais viedoklis ir, ka krīzes situācijas šobrīd mežsaimniecībā tomēr nav. Ir jāizvērtē, kur šis krīzes apdraudējums var būt – mežsaimniecībā vai mežistrādē? Pieļauju, ka varbūt kāds mežizstrādātājs jūtas apdraudēts, bet Latvijā meži ir un katrā ziņā arī būs. Īpaši nekas neliecina, ka mežam būtu kāds apdraudējums. Akciju sabiedrība, kas pārvalda valsts mežus, rīko izsoles, ir pārliecinājusies, ka ir samazinājies izsoļu skaits, bet salīdzinoši augušas cirsmu cenas. Tas ir drauds mazajiem mežistrādātājiem, kuriem arvien grūtāk ir uzvarēt izsolēs. Mēs ar mežistrādātājiem galvenokārt tiekamies mežā. Viņi pie mums uz mežniecību nenāk. Mēs dodam apliecinājumus valsts mežu meistariem, kuri ciršanas tiesības nodod tālāk saviem mežizstrādātājiem, kas cirsmas iegādājas izsolēs vai ilgtermiņā. Tā jau nav, ka viss iet tikai uz slikto pusi. Attīstība arī mežsaimniecībā tomēr lēnām un pamazām notiek. Ja pirms pieciem gadiem bija problēma, ka meža īpašnieku vajadzēja sargāt no sava meža, tad šodien tādas problēmas nav. Ir mainījusies arī meža īpašnieku apziņa. Tie, kas savu īpašumu prata saglabāt, šodien ir saimnieki savā mežā. Tie, kuri par katru cenu gribēja piederošo mežu nocirst, arī tika no tā vaļā. Tāda situācija, kad mežniecībā katru mēnesi rakstījām neskaitāmus protokolus par nelikumīgām cirtēm, pieder pagātnei. Varbūt ir cilvēki, kam šķiet, ka mežsaimniecības attīstība nav tāda, kādu vajadzētu.
