Pagājušajās brīvdienās kāds tālruņa zvans atkal lika domāt par to, vai tie dēli un meitas, kuri jau iedzīvojušies ārzemēs un strādā labi atalgotu darbu, atgriezīsies mājās, lai palīdzētu vecākiem gādāt par saimniecību, ja šī atgriešanās var būt vienīgais risinājums saimniecības pastāvēšanai. Klausījos stāstu par bailēm no tā, ka savulaik kārotais, iegādātais un iekoptais nekustamais īpašums, cilvēkam novecojot, kļūst par nastu. Par to, ka pirms pāris gadiem saimnieks tikai par mata tiesu izglābies no nāves un mežā gūtā trauma tagad liek sevi manīt arvien vairāk. Saimniecei jāizšķiras par nopietnu mugurkaula operāciju, lai nenāktos pārvietoties ratiņkrēslā. Arī saimnieka māte, kurai ir vairāk nekā astoņdesmit gadu, uz saimniecībā notiekošo spēj noraudzīties, balstīdamās uz spieķa. „Nezinām, kā tiksim ar visu galā, ko iesāksim ar aitu un kazu ganāmpulku, kā bankai norēķināsimies par māju. Viens no dēliem gan teica, ka īpašumu nevajag pārdot, ka viņam te patīk,” saimnieks mēģināja izlīdzināt svaru kausos liktās rūpes un dēla solīto. Bildu, ka, atbraucot ciemos, pāris nedēļu sajūsmināšanās par laukiem ir pavisam kas cits salīdzinājumā ar darba pārņemto ikdienu saimniecībā, ka solītājam dēlam jau šobrīd vajadzēja plecu pie pleca strādāt kopā ar vecākiem. Vai atgriezīsies? Vai palīdzēs? Vai vispār gribēs to darīt? Šī nebūt nav vienīgā saimniecība, kur vecākā paaudze bažījas par tās pastāvēšanu un dzīvo cerībā, ka varbūt dēls vai meita atgriezīsies. Bet ja nu neatgriezīsies? Vai atkal par vienu pamestu lauku īpašumu vairāk?
