Bieži esmu domājusi, kāpēc mēs baidāmies pārņemt citu pieredzi, smelties jaunas idejas. Par to aizdomājos mērojot ceļu no Valmieras cauri Smiltenei uz Gulbeni. Gan Valmierā, gan Smiltenē jautās gaidāmo svētku sajūta, ko radīja ne tikai Latvijas karogi, bet arī izgaismotās latvju rakstu zīmes Smiltenes centrā. Toties, vakarā iebraucot Gulbenē, diemžēl nekas tā īsti neliecina, ka tuvojas svētki. Protams, ir karodziņi pie ielu apgaismes spuldzēm, ir arī citviet, bet šis nu ir tas laiks, kad latviskuma izpausme varētu būt lielāka un krāšņāka. Jāatzīst, arī alūksnieši kārtējo reizi ir spējuši pārsteigt ar jauno koncertzāli. Arī pie mums tika veikti uzlabojumi Gulbenes kultūras centrā, bet mēs varējām būt tie, kas pārsteidz kaimiņus, piemēram, lielajā skatītāju zālē ierīkojot maināmu grīdu, lai tā būtu piemērota gan teātru un koncertu vērotājiem, gan dažādu citu pasākumu rīkotājiem un ballēm. Bieži vien ir tā, ka labas idejas nogrimst kā kuģi jūrā. Mēs apskaužam igauņus, ka tur ceļmalās nemētājas tukšas plastmasas pudeles, jo tās ir kur nodot. Apskaužam par gludajām šosejām, kas nenobrūk tik ātri kā pie mums. Šādu piemēru, kad pēc labas pieredzes jāaizbrauc tikai pie kaimiņiem, varētu minēt daudz, bet rodas iespaids, ka nevienam to pat negribas darīt. Gan jau cilvēks – parastais – visu piecietīs. Tā vietā mēnešiem ilgi apspriežam bēgļu problēmu, tagad zīlēsim, kā tad īsti tur bija, ka demisionēja satiksmes ministrs. Kad reiz sapratīsim, ka īstā dzīve nav tikai amatpersonu kabinetos? Īstā un patiesā dzīve ir ārpus tiem.
