Man te tautieši jautā, vai tiešām esot tik traki. Vai tiešām balsis pērk? Vai tiešām virs zemes nav taisnības, naudai tik spēks? Jūrmalā un vispār. Arī mūsu pašu miestā?! Mūsu pašu valdīšanā arī?
Man te tautieši jautā, vai tiešām esot tik traki. Vai tiešām balsis pērk? Vai tiešām virs zemes nav taisnības, naudai tik spēks? Jūrmalā un vispār. Arī mūsu pašu miestā?! Mūsu pašu valdīšanā arī?
Mīļie, es neslēpšu neko, atbildēšu skaidri un gaiši. Protams. Es nezinu. Ņemsim par piemēru kaut vai daudzdzīvokļu māju, kurā es dzīvoju. Kas ir mūsu mājas vecākais? Toļiks! Mans sirdsdraugs un sabutiļņiks, kā sacīt jāsaka. Un kāpēc viņš ir “vecākais”, tāpēc, ka viņš danco pēc manas stabules. Mūziku pasūtu es, saprotat? Patiesībā māju vadu es. Kā es lemšu, tā būs. Un tas viss tikai un vienīgi par spīti kaimiņienei Dzelmei , kas par varēm gribēja tajā amatā tikt. Es viņai pateicu: “Piedod, mīļā sirds, bet nebūs tā. Nebūs un cauri!” Šī man, zinies, vēl iebilda: “A kāpēc ta nebūs? A kā tu, plenci, vari zināt? A tauta nobalsos par mani! Kā es te stāvu nobalsos!”
Nu vai ziniet, Dzelme mani sakaitināja. Pirmkārt, kā bābiets, kas lec večiem uz auguma. Otrkārt, kā persona, kas aizskāra manu godu un cieņu tikai tāpēc, ka es cienu alkoholu vairāk nekā bābiešus. Treškārt, ar savu padomjisko domāšanu – sak, nobalsos visi kā viens. Tfū! Dullai, vai? Šodien par tautas vienotību ir jāaizmirst. Nav jau frontes laiki! Tagad ikviens tautietis ir, kā sacīt jāsaka, elementā: kur trīs tautieši, tur trīs partijas! Kas šādā situācijā var līdzēt jautājuma izlemšanai man, Antonam, vēlamā virzienā? Tikai uzpirkšana!
Plāns bija tāds. (Mīļie, lasiet uzmanīgi, es te tagad jums klāju vaļā kārtis.) Vispirms nodibināju domubiedru grupu – es, Toļa, mana laulene Antonija un vēl pāris pusuzticamu kaimiņu. Sasaucām jačeiku. Pārrunājām taktiku un stratēģiju. Aizliedzu jel kādam bez mana akcepta vērt vaļā muti disputā par mājas vecākā kandidatūru. Jačeikai pateicu – Toļiks būs “vecākais”. Šis sarka un bālēja, tielējās. A es situ kulaku galdā: “Baķka pateica, un tā būs!” Visi sarāvās no manas autoritātes. Tad noteicu, cik kuram jāsamet kopējā katlā. Sametām simtu. Gana priekš mūsu dzīves līmeņa. Pusi summas iztērējām krutkā. Pārējo saglabājām “kukuļiem”. Un tad sākās manipulācija. Es sēžu dzīvoklī, manējā jačeika skraida pa kaimiņiem, izved sarunas, iemaksā, iedzirda, piesola vēl. Runā tikai to, ko esmu akceptējis. Ja ir kādas šaubas, skrien pie baķkas (pie manis dabiski) pēc padoma. Dodu adabrjonu (akceptu) vai noraidījumu.
Vārdu sakot, rezultātā mājas vecākā vēlēšanas pagāja totālā vienotībā. No 40 mūsmāju dzīvokļiem 39 nobalsoja par mana Toļika kandidatūru. Par Dzelmīšu – tikai šī pati. A pati vainīga. Man jau patiesībā nebūtu žēl, ka šī māju vada. Bet neprata pazemīgi runāties ar baķku, nepratās. A, no viņas jau nav ko paņemt. Ne naudā, ne graudā. I pat sadzert ar tādu negribas. Kāda jēga tad… Pārāk dziļa, es jums teikšu, tā Dzelme ir. Man tādas nepatīk. Sievietei, ziniet, ir jābūt skaistai un virspusējai.
