Vai bērni, kam ir atkarība no apreibinošām vielām, no šīs atkarības jāārstē bez viņu piekrišanas?
– Miķelis Kučinskis no Rankas:
– Pusaudžu ārstēšana no apreibinošo vielu atkarības nevar būt vardarbīga, jo dzīvojam demokrātiskā valstī. Katra rīcība ir jāsaskaņo ar bērna un pusaudža vecākiem, liekot kā vienam, tā otram saprast, pie kā šī atkarība agrāk vai vēlāk var novest. Ja kaut ko darīsim bez atkarīgā paša piekrišanas, viņā var rasties spīts, kas pusaudžu vecumā ir raksturīgs. Man katru dienu nākas nodarboties ar šiem atkarības jautājumiem, jo izglītības iestādē, kurā strādāju, ir pusaudži, kam ir šī atkarība. Tajā brīdī, kad runājam, viņi it kā visu saprot un apzinās apreibinošo vielu kaitīgumu, bet atliek nonākt barā, kur valda bara instinkts, un viss sākas no gala.
– Iveta Gargurne no Gulbenes:
– Būtībā vajadzētu tā darīt, bet, ja bērnam nav motivācijas ārstēties, tad vēlamā rezultāta nebūs. Ir jāsaprot, kāpēc jāatbrīvojas no šīs atkarības. Arī tad, ja vecāki domā, ka pusaudzim obligāti ir jāārstējas, bet viņš pats uzskata, ka viss ir kārtībā, tas neko nedos. Uzskatu, ka klusi un lēni atkarības iekaro mūsu sabiedrību.
– Jānis Ļoļāns no Jaungulbenes:
– Skaidrs, ka nepilngadīgais pats nepiekritīs labprātīgi atbrīvoties no atkarības, bet sabiedrība tā rezultātā būs tikai cietēja, cietīs arī citi bērni. Arī vecāki, kuri bieži vien saka, ja mēs būtu laikus reaģējuši, tad situācija nebūtu tik dramatiska. Pirms sūtīt bērnu ārstēties no atkarības, vispirms, protams, ir jāstrādā psihologam, sociālajam pedagogam un tamlīdzīgi, bet, ja tas nelīdz, tad gan bērna piekrišanu nav ko gaidīt.
– Mārīte Korne no Gulbenes:
– Par bērniem līdz 18 gadu vecumam atbildīgi ir vecāki. Ja pusaudzim radusies atkarība no apreibinošām vielām, tas ir nepareizas audzināšanas rezultāts. Sūtot bērnu ārstēties no atkarības, obligāti jābūt vecāku piekrišanai. To pat var pieprasīt, ja vecāki neatbalsta psihologa darbu ar pusaudzi, nepilda norādījumus. Likumi un dažādi aizliegumi nepalīdzēs atkarības problēmas risinājumā. Ir jāstrādā visiem kopīgi: bērnam, vecākiem, psihologam, ja nepieciešams, arī medicīnas darbiniekam un bāriņtiesai.
