Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība 1.maijā Doma laukumā Rīgā plāno organizēt tautas sapulci. Akcija būs arodbiedrību pārstāvju pārrunas par to, kas patlaban notiek dažādās nozarēs – veselības aprūpē, izglītībā, kultūrā, iekšējā un valsts drošībā kopumā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers norādījis – ir ļoti lielas bažas, ka pašreiz ir diezgan vājas valsts pozīcijas rūpēs par tiem cilvēkiem, kas ir Latvijā. Ideja par tautas sapulces rīkošanu, protams, nav slikta, ņemot vērā, ka problēmas tiešām ir samilzušas. Bet vai no šīs tautas sapulces būs kāda jēga? Cik daudz cilvēku ieradīsies uz to? Un cik daudz dzirdīgu ausu, īpaši to, kurām to tiešām vajadzētu sadzirdēt un beidzot sākt domāt par situācijas glābšanu, sadzirdēs to, kas tiek runāts šajā sapulcē? Manuprāt, šādas sapulces, parunāšanos par drūmo situāciju var organizēt daudz un dikti. Viss tik un tā būs atkarīgs no tiem, kas ir tur augšā un kas lemj visas mūsu valsts likteni, un tā, vai viņiem beidzot radīsies vēlme kaut ko vērst uz labo pusi. Portālā “manabalss.lv”, piemēram, cilvēki tiek aicināti parakstīties un atbalstīt iniciatīvu par minimālās algas palielināšanu. Ja arī tā tiks palielināta, vai visi būs ieguvēji, jo īpaši tie, kas strādā privātajā, ne valsts sektorā? Atkal tiks meklēti dažādi risinājumi – darbiniekiem tiks samazinātas slodzes vai pat samazināts darbinieku skaits, tiks paaugstinātas cenas precēm un pakalpojumiem un tā tālāk. Un atkal kopējā situācija īpaši nemainīsies. Tātad noteikti būtu jādomā arī par nodokļu politikas jautājumiem. Risinājumi noteikti ir, ja vien ir vēlme tos atrast.
