Raitis Apalups, pensionārs, 6.Saeimas deputāts
Ar tiem “čekas maisiem” jau bija ilga muļļāšanās un ir joprojām. Tos “maisus”, kā vairāki jau ir teikuši, vajadzēja jau sen atvērt. Mans uzskats – jā, ir jāver vaļā un jāpublicē. Tur nevienam nekāds ļaunums no tā nevar notikt. Maz jau tur būs tādu, kas kādus lielus grēkus darījuši. Manuprāt, ka tādi jau visi vai nu ir ārā no tiem “maisiem” izņemti šajos ilgajos gados, kamēr ap tiem “maisiem” ņemamies, vai jau ir aizvesti pirms tam un citos arhīvos nonākuši. Un tad tie cilvēki, ja tur vēl kāds ir starp dzīvajiem, var komentēt, kā viņi tur nokļuva un kā ir patiesībā. Es varu iedomāties, ka tur ir daļa kultūras darbinieku, daļa no zinātnes darbiniekiem, jo viņiem visiem, kas tika izlaisti ārpus Padomju Savienības robežām, bija jādod atskaite un informācija par savām gaitām, ko viņi tur ir novērojuši, ar ko tikušies, kas viņiem jautāts utt. Un arī šādi ziņotāji var būt šajos “maisos”, un tas jau nav nekāds grēks, ja tādi ir. Grēks ir tad, ja tik tiešām bija stukači, kas nodeva cilvēkus, piemēram, noklausoties kaut vai politisku anekdoti vai kāda atklātas domas, ko izteica pret partiju vai toreizējo valdību, un par to noziņoja. Un tad cilvēki tika represēti, tiesātu un pat izsūtīti. Tur jau bija mocības un pat bojāeja. Tie nu tad ir īstie stukači. Un, ja tie nu ir, lai tad tiešām arī zinām tos. Tagad saka vēl, ka tuviniekiem būs nepatīkami. Es domāju, ka nē. Ir jau tāds teiciens, ka par tēva grēkiem nevar neviens atbildēt. Galvenais, ka pats tuvinieks ir tīrs un nav iesaistīts, un sirds viņam ir mierīga. Es par to, ka jāatver. Mūsu valstī jau vispār nav kārtības. Muļļāšanās, ka tagad notiek starp Satversmes aizsardzības biroju un Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju – nu viņi tur uzvedas, kā bērni smilšu kastē! Ja vajag kādu likumu pamainīt, tad vajag viņu mainīt! Ierosināt, kurš jāmaina, kā jāmaina. Lai tik tiešām būtu tai komisijai pieejami tie materiāli, lai var pamatīgi pie viņiem strādāt. Nu lai sēž klāt kāds no tā biroja, lai redz, ka nekādus spridzekļus iekšā neliek. Nu tā lieta ir bērnišķīga no vienas un no otras puses. Un tas jau viss arī labi finansēts. Bet mēs jau daudzās lietās nenopietni pieejam, igauņi tur priekšā, lietuvieši tur priekšā, bet tā saucamajā Ulmaņlaikā Latvija bija visiem priekšā. Var jau būt, ka kaut kādas ambīcijas ir arī tai komisijai, bet man, no malas skatoties, tas viss liekas jokaini. Tas lietai par labu nenāk. Un darbs tur virsās gausi uz priekšu. Neticu, ka viņi varēs pie kāda normāla rezultāta tikt. Bet atvērt “maisus” vajag un novietot arhīvā. Es, piemēram, arī gribētu zināt, kas, teiksim, manus kaimiņus izveda 1949.gada 25.martā – kas viņus apsūdzēja un par ko apsūdzēja. Tāpat no mana dzimtā Rankas pagasta daudzi, arī mans radinieks Ernests Tirāns, tika notiesāti par nacionālo partizānu atbalstīšanu. Nu tak bija kāds, kas par viņiem ziņoja! Mani interesētu, kas tie bija. Tos vārdus nevajadzētu likt avīzē, bet lai ir pieejami arhīvā. Ja man ir interese, lai es pie viņa tieku klāt. Tad pats pēc savas intereses meklēju tālāk informāciju. Ja man nav intereses, tad man arī nevajag. Bet lai ir iespēja konstatēt arhīvā. Varbūt arī nākamās paaudzes, vēsturnieki gribēs kaut ko papētīt.
Daina Rasma Stūre, represētā
Es biju politiski izsūtītā. Toreiz vēl mācījos skolā. Draudzene rakstīja proklamācijas, es ārā stāvēju uz durvīm un vaktēju, vai kāds nenāk. Tiem, kas gāja uz vēlēšanām, devām pretpadomju lozungus, lai latvieši nebalso par sarkanajiem un iemet urnās. Tie, kam bija jau 18 gadi, gāja balsot. Un draudzenes klasesbiedrs arī gāja balsot, bet aiznesa to proklamāciju uz “balto māju” un atdeva čekistiem. Draudzeni apcietināja ātrāk, jo viņai jau bija pilni 18 gadi. Man vēl divus gadus sekoja. Mani ballēs dancināja tikai puiši ar uzplečiem, un es domāju – kāda man piekrišana! Tiku arestēta, mani notiesāja. Bet tas nodevējs šodien staigā, cepuri kuldams, dzīvo Jūrmalā. Tas, ka atvērs tos “čekas maisus”, man neko nedod un viņam arī neko. To nodevēju jau nav šajos “maisos”. Galvenās lietas jau ir Maskavā. Mums ir valstī daudz tādu lietu, kas visiem nav jāzina. Tad nevajag tādu komisiju taisīt, kura netiek klāt pie “maisiem”. Tad lai liek tādus cilvēkus, kuriem ir pielaide valsts noslēpumam. Manuprāt, tie “čekas maisi” nav jāver vaļā un nav jāpublicē, sen ir par vēlu. Mēs vēl runāsim piecdesmit gadus, tikai velk garumā. Neko nedos tāds saraksts. Tā ir naudas izšķiešana un laika nosišana. Tā ir sena vēsture, un šodien nevienam to nevajag. Man tur nekāda gandarījuma nebūs, tas viss ir aizgājis. Tie “maisi” būtu jālikvidē, nevis jāglabā. Un tos, kas brauca uz ārzemēm, iztaisīja par lieliem nodevējiem. Ko tad viņi nodeva? Bet tie, kas tiešām nodeva un pačukstēja, ka šito izvediet, tas tāds un šitāds, tam Amerikā ir radi, to nav tajos sarakstos. Tie īstie nemaz nav tajos “maisos”. Tā ir tukša salmu kulšana, un tie paši sapelējuši. Un tos salmus vajag sadedzināt!
