Esam cilvēki vai tomēr sievietes un vīrieši? Tāda doma nāk prātā nesenās Starptautiskās Sieviešu dienas pēcgaršā. Kāda tulpe vai daža politiķa sūtīts apsveikums bija ne tikai neseno padomju laiku, bet arī sava dzimuma piederības liekulīgs atgādinājums. 8.marta kontekstā nesen izlasīju kāda psihoterapeita atklāsmi, ka sievietes vēlas varu un puķes. Sākumā likās, ka puķes noteikti, bet vai arī varu? Kāpēc gan ne! Tā bija nākamā doma, kas iešāvās prātā. Kāpēc vīrieši var vēlēties varu, bet sievietēm tas nepiedien? Lūkosimies ikdienā bez rozā brillēm!
Cīnoties par līdztiesību, esam panākušas vienādu attieksmi. Tā no vienas puses priecē, no otras – mulsina. Sieviešu nodarbinātības prakse Latvijā liecina, ka sievietes veic gandrīz vai visus tos pašus darbus, ko vīrieši. Bezdarba apstākļos izvēle ir tikai viena – strādāt jebkuru darbu vai nestrādāt nemaz. Turklāt vīrieši arī ļauj, lai sievietes uzņemas gan fiziski, gan intelektuāli, gan morāli smagāko slogu. Esam viņus tīšām vai nejauši izlaidušas? Vai, uzņemoties vīrišķās lomas, iemantojam varu pār vīriešiem? Atļaujiet šaubīties. Visiem skaidrs, ka bērnus laist pasaulē var tikai sievietes. Mūsu vietā to nedarīs vīrieši. Tad kāpēc mums būtu jākļūst līdzīgām viņiem? Ko vainot, ja ikdienā un svētkos esam biksēs, skapī kodēm par barību atstājot svārkus un kleitas, ja pīpējam vai dzeram kā veči, ja lamājamies un palaižam rokas dusmu brīžos? Kas spiež zaudēt dabisko sievišķību? Es nerunāju tikai par ārējo izskatu. Gadās, ka sieviete ārēji ir modele no skatloga, taču uzvedas kā čalis. Kaut kur lasīju, ka agresīvās, emancipētās “cacas” ir tās, kas zemapziņas līmenī pamudina vīrieti būt vardarbīgam pret sievieti. Ir dzimumu krīze. Pretosimies tai!
